Sanfrancisko ciemojas mana draudzene Keita, kuru pazīstu kopš kopā strādājām Horvātijā pirms, kā mēs abas vakar secinājām,  desmit gadiem (tas mums ļāva kopīgi sajusties mazliet vecām). šis arī izskaidro to, kāpēc bijis maz laika rakstīt šeit. Viņai līdzi ir septiņus mēnešus vecā Odrija. Starp Odrijas ļoti rāmo uzvedību (kas Keitas gan kā viņas mammai tāda nešķiet, bet salīdzinājumā ar maniem ļoti temperementīgajiem bērniem tāda liekas) un manu bērnu nepārtraukto cīņu pēc uzmanības (Aleksandra ir pasākusi mani ņemt aiz rokas un vest otrā istabā skatīties grāmatu, tad viņa kaut desmit reižu piebaksta katram tur attēlotam dzīvniekam un man ir jāsaka, kas tas ir, pēc tam pārejam pie nākamās lapas, parasti pirmajai apnīk man)... tātad starp Odriju un maniem bērniem mums līdz šim vēl nebija izdevies īsti pabeigt nevienu sarunu. Tā nu nolēmu piektdienas vakarā šķērsot visu pilsētu, kas būtu līdzvērtīgs braukšanai no Juglas līdz Bolderājai, lai aizietu ar viņu piektdienas vakariņās. Neko tādu tik sen nebiju darījusi, ka pats pasākums kā tāds mani sajūsmināja.

Ar sabiedrisko transportu Sanfrancisko tagad esmu braukusi trīs reizes. Viens no iemesliem to nelietot ir noteikums, ka bērnu ratiem jābūt salocītiem braukšanas laikā. Līdzīgi bija Ņujorkā, bet tur man bija mazāki rati un nebija citas izvēles. Šeit mēs vai nu braucam ar mašīnu vai ejam kājām.  Kā lielam sabiedriskā transporta atbalstītājam (ekoloģisku un sabiedrisku iemeslu dēļ) man ļoti gribējās kārtīgi noprovēt Sanfranciko piedāvājumu. Un kad gan vēl labāk to ieraudzīt pilnā plaukumā kā piektdienas vakarā?

Mans vakars līdz ar to izvērtās izklaidējošs. Vispirms es vismaz 20 minūtes gaidīju tramvaju, jo pa dienu bija sabojājusies elektrība un tramvaji brauca tikai mums garām, bet ne mūsu virzienā. Pēc tam pusotru stundu ļoti lēnā gaitā (un bija jau pāri astoņiem, tā kā sastrēgumu vainot īsti nevar, tāds tas transports te vienkārši ir) kratījāmies cauri visai pilsētai. Ir Sanfrancisko arī ātrāki pārvietošanās līdzekļi, bet līdz mūsu attālajam rajonam tādi neatbrauc.  Pēc vakariņām devos atpakaļ ar autobusu, kas bija tas pats, ko reiz jau biju lietojusi. Toreiz Occupy (pret ekonomisko un sociālo nevienlīdzību vērsta kustība, kas savu cenšās pierādīt okupējot dažādas celtnes un vietas) kustība bija okupējusi tieši man nepieciešamo autobusu un vajadzēja gaidīt vairāk nekā pusstundu (kā parasti neesot) un pēc tam autobusā bijām saspiesti kā šprotes konservbundžā.

Šoreiz vietas autobusā pietika, man par laimi tas atbrauca tūlīt, tā nu es ieņēmu savu vietu pie loga un ar interesi vēroju to, kas tajā notiek. Cilvēku kļuva aizvien vairāk un vairāk, man blakus apsēdās jauns vīrietis un tūlīt izvilka savu IPhonu. Jau Ņujorkā ievēroju, ka cilvēki transportā vairs savā starpā vispār nemaz nesarunājas, jo ir taču tik daudz ko darīt virtuālajā vidē. Arī turpceļā man blakus sēdošais jaunais cilvēks skatījās 30Rock komēdijseriālu. Nākamajā pieturā nozib kā zibens kāda cilvēka stāvs, manam blakus sēdētājam rokās vairs nav telefona, tikai norauts austiņu vads, durvis aizveras, neviens cits neko nav pamanījis, es rīstos pēc vārdiem, mans blakussēdētājs veselas pieturas braucienu sēž pilnīgi apstulbis, tad man pasaka, ka telefonam bija parole, vēl pēc kādas pieturas sākam runāties un es viņam piedāvāju savu gluži necilo telefonu, lai viņš kādam var piezvanīt, lai nobloķētu savējo. Viņš piezvana savam tēvam un pēc vairākām sarunām (mūsu kopējais ceļš uz pasaules galu, Land's End, tieši tā saucas mana autobusa gala pietura, ilgst turpat stundu) telefons ir nobloķēts. Pusnaktī atgriežos mājās. Bērni jau guļ. Man ir bijis piektdienas vakara piedzīvojums!
dzīve Sanfrancisko