Tā. Mēnesis un vairāk ir apkārt, kopš nolēmām pievērsties Jēkaba gulētapmācībām... Domājat kaut kas ir mainījies? Nē. Nekas. Izņemot Jēkaba svaru un zobu skaitu. Nu, godīgi sakot, jau arī neesam gana labi centušies. Nav jau arī mainījušies rituāli. Eh... Vai nu tās naktis tomēr nav tik trakas, vai nu es jau dzīvoju autopilotā un daudz ko laižu vienkārši garām. 

Bet ir daži novērojumi:
1) putra, ko sākām dot vakaros, lai Jēcītis labāk guļ un mazāk pa nakti ēd, tikai traucē viņam gulēt - pārāk garšīga, pārāk daudz var apēst;
2) siltā, mīkstā sega ir noderīgāka, ja guļ viņai virsū (ir mīksts:), nevis apakšā (izrādās Jēkabs nemāk apgriezties uz otriem sāniem, ja iespundēts zem segas);
3) ja nakts vidū Jēkabs ir piecēlies kājās gultiņā, tas nevienmēr nozīmē, ka viņš ir pamodies - iespējams, viņš tikai mēģina mainīt pozu;
4) neviens viņam nabadziņam nebija pateicis, ka gultiņā var gulēt jau uzreiz, nevis tikai pēc tam, kad ir kaut kādā veidā ieaijāts miegā tētim uz pleciņa vai mammai uz rociņām. (Par šo gan viņš ir šokā. Nebijām redzējuši, ka Jēkabs māk TĀ dusmoties. Nu tā dusmoties... ka es katru reizi padodos un iešūpinu rociņās).

Nu tā viņš turpina mosties regulāri, grib, lai viņu iešūpina un sabužina sedziņu. Nē, vispār jau ir progress - ēst viņam nu tā drusku tikai interesē. Vairāk tādā kontrolrežīmā (laikam netic, ja es saku - guli, guli, mammīte tepat blakus - obligāti ir jāpārbauda vai tiešām ir blakus un vai tiešām ir mammīte;)

Ir man arī tāda doma, ka varētu beigt cienāt mazo puisīti ar pienu, varbūt tad gulētu pa naktīm, bet - te jau arī temats sasaucas ar IvetasT&Stellas blogu - laikam vēl neesmu gatava - es uztraucos, vai viņš būs gana paēdis, un tad vēl tie zobi nāk un puņķi tek un visus iegādātos piena maisījumus es varu dzert pati (tiešām nav garšīgi, un es, protams, arī neeēstu tūristu brokastis  no konservu bundžas, ja zinātu, ka tepat blakus ir mammas ceptās kotletītes. Saprotu, Jēcīt;)

Lūk. Nekā. Tāds bezprogress gulēšanas jautājumā.  Bet cits viss lieliem soļiem uz priekšu un augšu!