Iepriekšējais bloga ieraksts tapa vēl lielā pēcgaršas rūgtumā, pa kādai asarai nobirdinot. Šodienas ieraksts jau top krietni vien priecīgāk. :)
Vakar, joprojām pārdzīvojot, bet jau krietni vien nosvērtākā stāvoklī nolēmu ļaut dēlam izraudāties. Mēs taču zinām, ka vecais (ne)labais teiciens "puikas neraud" sen jau ir novecojis un ir sūtams pa to pašu ceļu, pa kuru dodas pilnas autiņbiksītes. Nezinu, vai tā drīkstu darīt, bet pamatojumam pareklamēšu rakstu no lina.lv: http://lina.lv/web/articles/show/id/102
Vienā tikšanās reizē ar mūsu PEPmammu izmēģinājām, kā tas darāms - kā ļaut bērnam izraudāties. Tas ir tā: brīdī, kad mazais sāk it kā bez redzama iemesla raudāt (tiešām - paēdis un izgulējies ir, autiņi sausi utt.) ņemam bērnu klēpī, ērti iekārtojamies un ļaujam vaļu bērna asarām. (zīdaiņi it kā raudot bez asarām, bet manējais šajā ziņā ir izņēmums) Un nevis censties kušināt un mierināt, bet tiešām ļaut, lai raud, lai izraud to, kas sakrājies, vienkārši turot bērnu rokās cieši sev klāt. Vakar mēģināju to darīt pati un šķiet, ka sanāca. Pēc raudiena Kārlis aizmiga man uz pleca un atlikusī diena mums pagāja ļoti mierīgi :)
Viegli tas nav. Apziņa, ka tavs bērns raud, ir grūti panesama, taču tas ir tā vērts - mums pašām taču arī savu reizi ir vajadzīgs pārstrādāt emocijas un sajust atbalstu, vai ne?

Pēc tam ir vieta atkal jauniem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, ko izdzīvot un sagremot, bet tas atkal būs nākamais stāsts.

Vēl gribu padalīties priekā. Lai arī tikai uz īsu brīdi - pāris stundām - bet pie mums šorīt ciemojās mana Anglijas māsa. Nu jau viņa vairs ilgi nebūs Anglijas māsa, pēc pāris mēnešiem viņa ar puisi dzīvos atkal Latvijā un tikties varēsim biežāk :)
Atšķirībā no mazās māsas, kura mazus bērnus iepriekš redzējusi vien "pa gabalu", mums ar Ritu aiz muguras ne vien brāļu un māsas, bet arī citu bērnu auklēšana - abām ir laba aukles pagātne :D Tā nu šorīt vienā mierā varēju notiesāt savu pastēt-kukurūzmaizīti un pat ieiet dušā, kas ir īsti laikā, jo šodien beidzot jāiziet no mājas - maize beigusies un vēl šis tas jāpiepērk. Vispirms gan es došos uz iepriekšējā blogā minēto kristīgo māmiņu tikšanos. Šoreiz paredzēts pasēdēt māmiņām vien, ar bērniem būs pieskatītāja/s, bet Kārlis, protams, būs izņēmums - pasēdēs ar mums, kamēr runāsimies. Paņemšu līdz arī slingu.
Jāsāk beidzot atkal iet cilvēkos. Man tas ir ļoti vajadzīgs :)
emocijas, raudāšana