Atceros sevi pirms gadiem trim varbūt pat vairāk. Dzīvoju sev, darīju ko
gribēju kad un kur. Vīrieši liekas pakaļ skrēja un liekas es tiem ar
Meikaps, ballītes, šampanietis, augsti papēži un uzdzīve nakts
garumā. Naudu pelnīju un tā bija mana, varēju tērēt tikai sev un savām
izklaidēm. Ak, kas tie bija par laikiem :) Tagad saprotu, kāpēc visas
vecmammas un vectētiņi vienmēr ir sludinājuši: „Kādreiz zāle bija zaļāka
un debesis zilāka.” Arī manā gadījumā tā sanāk, jo tagad no tā visa
varbūt ir palicis meikaps un ar tikai tāpēc lai nomaskētu zilos riņķus
no negulētām zobu nākšanas naktīm, brīdi, kad aizskrienu uz veikalu pēc
maizes.
Tāds ir tas sievietes liktenis..būt pieprasītais, tad kādu laiku kalpot
tikai vienam cilvēkam ( bērnam) un tad atgriezties no jauna, bet jau ar
citām vērtībām, mērķiem un statusu.
Kādreiz sievietes skaitījās varones, ja uzreiz pēc bērna piedzimšanas
atgriezās darbā, savulaik pat par to piešķīra žetonu, bet tas ir
normāli? Vai ir iekārtojusi daba? Domāju, ka vieglāk ir atgriezties
darbā nevis palikt mājās ar bērnu, būt pazemīgai bērna vēlmju
apmierināšanai. Aizejot uz darbu tu esi sieviete, atstāj problēmas mājās
un uzdod par pienākumu kādam citam izpatikt tavam mazulim. Ja
mūsdienās rūpes par bērnu uzņemas vīrietis un sēž mājās, kamēr sieviete
strādā, viņu slavē un daudzina, bet vai sieviete, kas šo it kā
ikdienišķo darbu veic nav jāslavē?? Atradīsies, vēl kāda dāma, kas vēl
nepels un nozākās, ka es te uzprasos uz slavas dziesmām. Domāju, ka
katra sieviete, kas uzņemas rūpes par savu bērnu būtu jānovērtē, nevis
jāpeļ par to, ka viņa vēl atļāvusies čīkstēt, jo, protams, vieglāk ir
atdot bērnu vecvecākiem, auklēm un aiziet, lai vakarā, kad bērns saldi
čuč atgrieztos. Kurus personāžus tu atceries no savas bērnības?? To kā
caurām dienām spēlējies ar mammu vai vecmammu?? Domāju, ka reti kaurais
atceras bērnību ar mammu, jo pārsvarā visi dzīvojāmies laukos pie omēm.
Un ko tad var gribēt, ka bērniem nav saikne ar vecākiem??
P.S bildēs var redzēt kāds bardaks, kas ikvaru jāsavāc lai nākamajā rītā Gustavs varētu "kārtot" māju
Un tagad riktīgi jāsaka, ka piekrītu. Es savu bērnību atceros ar mammu, mammas vecāki dzīvoja otrā Latvijas malā. Bet arī bija viena tāda tantīte, kas mani ik pa laikam pieskatīja. Bet jā, tagad ir omas, kas paņem mazbērnus pie sevis, kamēr vecāki dodas savās gaitās vai izklaidēties nedēļas nogalē. Lai arī mana mamma dzīvo nieka attālumā no mums, nu neņem tā un neskatās. Sakot, ka savus bērnus arī ir audzinājusi pati, ar vienu roku šūpinot ratus un ar otru maisot zupu. Lai kā nu kuram nebūtu, es šķiet esmu viena no tām, kas arī viena raujas pa mājām. Pirmā vietā ir bērns, bērna tēvs un tad es. Citreiz skumīgi sametas, nu kā es tā, bet ko...bērns nu ir, tad nu jātiek galā kā nu var.
Es toties, diemžēl, atceros tikai savas omes pie kurām tad nu netikai visas vasaras, bet arī visus brīvlaikus tiku "sūtīta". Sūtīju uz mājām žēlabainas vēstules, bet atkal un atkal man bija jābrauc pie omes. Un vēl visas tās tantiņas, kam bija mani jāpieskata, kas vairs spēj saskaitīt :( Tagad domāju..pietrūka man toreiz tās mammas, laigan ar prātu saprotu, ka situācija bija tāda, kāda tā bija, bet tomēr..pietrūka.
Smereju Robertam deguna smeri. Roberts jokodamies saka, ka apedishot to. Es jokojos lidzi un atbildu, ka tad mums nebus vairs deguna smeres. Uz ko Roberts: "Es tachu tikai jokojos. Esmu joks-spoks!"
Lai atstātu komentāru, lūdzu ielogojies!