Kad gaidīju savus mazos, vārdiņu jūklis bija arī manā galvā. Taču abiem bērniem pienāca brīdis, kad sapratu, kā viņus sauks. Meitiņu gaidīju 3. mēnesī, kad, Bībeli lasot,  tajā atradu vārdu Rāhele( skaista, tikla, dievbijīga meitene, par kuras roku un sirdi 14 gadus pie viņas tēva strādāja Jēkabs). Jāpiemin, ka tad vēl nezināju, ka gaidu meitiņu. Daudzi teica, ka nav dzirdēts vārds, nav latviešu vārds, pašai meitiņai būs grūti to iemācīties, taču man vārdiņš bija tik dziļi sirdī iekritis, ka nekādi nevarēju to neielikt. Arī dēliņam vārdiņu dzirdēju pa ausu galam, klausoties kādā manas omes stāstā par redzēto filmu- Ārons( arī kāds vīrs no Bībeles, liels runasvīrs un Dieva kalps). Un arī no šī vārdiņa vairs vaļā netiku. Manuprāt galvenais dodot vārdiņu, ir pārliecība, ka šis būs īstais tieši manam bērniņam, ka tas viņu raksturos. Mazi mēs esam tikai mazu daļu no savas dzīves, tādēļ tam- viegli vai grūsti iemācīties savu vārdiņu, piešķiru ļoti mazu nozīmi. Zinu, ka varbūt dzīvē bērniem būs jāsaskaras ar to, ka nāksies atkārtot savu vārdiņu vairākkārt, lai citi to iegaumētu. Taču esmu apmierināta ar pieņemtajiem vārdiņiem, jo tādi ir tikai maniem bērniem un tādi ir tikai mani bērni.Ceru, ka arī pašiem bērniem, lieliem izaugot, šie vārdiņi patiks.
Vārdiņu likšana un to nozīme.