Vakar saviesīgā pasākumā (protams, saistītā ar 1.septembri!) sanāca patērzēt ar savu bērnu bērnudārza vadītāju. Tas vienmēr ir vērtīgi, jo, kaut arī esi noskrējies no punkta uz punktu, lai paspētu bērnus „pabarot”, „nodot” un attiecīgi ne pārāk vēlu „saņemt” no dārziņa, ne vienmēr iznāk laiks – tās pašas 5 minūtes, ko parunāties par savu bērnu dzīvi bērnudārzā.

Tad nu ieguvu vairāk par šīm 5 minūtēm un pat novirzījāmies no tēmas... Vadītāja atzinās, ka tādus, ka manējie dēvējot par „radošu vecāku bērniem” – nu uzreiz varot to redzēt! Piemēram, Klāra, kad vairums bērnu ķērušies klāt kādam darbiņam, labprāt aizsoļo uz citu telpu paskatīties pa logu un nemaz nejūtas traucēti, ka ir vienīgā, kura nedara tā, kā citi.

Savukārt cits jaunums man bija, ka pēc statistikas mani bērni ir visveselīgākie visā bērnudārzā! Proti, viņi vismazāk kavējuši nodarbības slimības dēļ... Mana, iebaidītās mammas, pirmā reakcija – vai tik mēs viņus slimus nevedam vai arī – nu ja, bērniem sagādājam tik lielu slodzi, nevis šad tad iedodam „brīvdienu”. Bet uz to vadītāja saka: „Nē, jūs pārāk daudz nesaspringstat, un tas ir labi!” Tātad arī te palīdz radošums? Būdami tik izklaidīgi vecāki, mēs, izrādās, palīdzam saviem bērniem būt veseliem? Mazāk stresa mums, mazāk viņiem.

Par ko stresot? Nu par to, ka jau auksts, bet cepure aizmirsusies, par to, ka Knutam, izrādās, neder vairs nevienas kurpes un tāpēc viņš iet sandalēs vēl tagad, par to, ka Klāra brokastojot nosmulējusi tikko uzvilkto štāti, bet tāpēc jau nesāksim visu to jezgu, kas saucas pārģērbšanās. Varbūt ir vēl kas par ko nestresot?

stress