Arī mana meita vakar ar asterēm rokās devās uz sava 1. septembra pasākumu. Man tas šķita tik īpaši - manas mazās meitiņas 1. septembris, nu gluži gandrīz tā, it kā viņa jau gada vecumā sāktu iet skoliņā. Un jāteic savā ziņā jau arī tā ir - jo no šodienas viņiem bērnudārzā sākas rotaļnodarbības . Dabas mācība, konstruēšana, literatūra un folklora ir tikai daži no nosaukumiem manas meitas stundu sarakstā...
Tomēr šī īpašā diena man sagādāja arī vairākas vilšanās. Vispirms jau piezvanīja vīrs, kuram tajā dienā bija jābūt Balvos, ka kavējas un uz bērnudārza pasākumu nepaspēs. Tad varenu skandālu sarīkoja meita... Aizbraucu uz bērnudārzu ātrāk, lai meitu sapucētu smukajā baltajā kleitā, bet Annija pēkšņi atteicās kleitu vilkt! Jāatzīstas, ka es kleitu ar varu pat uzstūķēju viņai mugurā, domājot, ka tas ir niķis, kas tūlīt pāries. Bet meita kliedza tā, ka palika sarkana kā biete. Nelīdzēja pat tas, ka es ārpus rindas (esam veiksmīgi pārgājušas uz divām ēdināšanas reizēm) viņai piedāvāju krūti - pirmoreiz mūžā bērns atteicās no mana piena un turpināja nebalsī kliegt (šķiet tā viņa kliedza pirmoreiz). Rezultātā kleitu nācās novilkt, sameklēt bērnudārza skapītī citu tērpu un tikai tad mans bērns nomierinājās... Vai tiešām viņai jau ir izstrādājusies sava stila sajūta, kas nesaskan ar manējo?
Pats pasākums noritēja ļoti jaukā gaisotnē. Un jāteic, ka redzot Anniju kontekstā ar saviem vienaudžiem kārtējo reizi nācās pārliecināties, ka mans bērns ir ļoti aktīvs un patstāvīgs. Ja citi bērniņi mierīgi sēdēja klēpī saviem vecākiem, tad man pietika vien paskatīties uz citu pusi, lai meita jau būtu aizskrējusi savās gaitās - tad pie citiem bērniem vai viņu vecākiem, tad pie dāvanu groza, tad no svētku galda paķērusi lielāko pīrāgu. No vienas puses priecājos - mans bērns dzīvē nepazudīs, no otras puses baidos no tā, ka šāda bērna audzināšana prasa daudz vairāk pacietības un gudrības. Vai man tās pietiks?
bērnudārzs, bērns niķojas