Jau gadu Baronu ģimene dzīvo Norvēģijā.  Paralēli mācībām norvēģu skolā pagājušajā mācību gadā vecākie bērni Līva un Ernests ar labām sekmēm pēc Latvijas izglītības programmas pabeidza Teikas vidusskolas 3. un 6. klasi. Vakar abi atkal sāka mācību gadu gan Norvēģijas skolā, gan Teikas vidusskolā. AIJA BARONA ir viena no pirmajām estētikas skoliņu pasniedzējām Latvijā. Viņa sāka strādāt pirmajā privātajā bērnudārzā PATNIS un pēc tam kopā ar domubiedrenēm nodibināja mazo bērnu skoliņu KNĀBIS. Kopā ar vīru MĀRTIŅU Aija audzina trīs bērnus – LĪVU (13 gadi), ERNESTU (10 gadi) un HERMANI (4 gadi). Jau gadu ģimene dzīvo Norvēģijas mazpilsētā, kur Mārtiņš meklē pasūtījumus savai firmai, lai meistariem Latvijā saglabātu darbu. Savā privātmājā Berģos Aija un Mārtiņš aizbraucot ierīkoja jaunās bērnudārza KNĀBIS telpas.  Kā tas bija – iejusties svešā zemē un visu garo ziemu izglītot savus bērnus – stāsta Aija:

– Tā bija mana ideja, ka abi vecākie bērni paralēli mācībām norvēģu skolā turpinās izglītību Latvijas sistēmā. Mājmācībā. Mans vīrs Mārtiņš man ir jautājis: «Kāpēc tu to dari?» Un arī pati sev palaikam to jautāju. Jo viegli tas nav – katru vakaru mācīties arī pēc Latvijas programmas. Bērniem sekmes bija izcilas – abiem pārbaudes darbos  pavasarī, kad viņi pirmo reizi kopš pagājušā rudens tikai 7, 8, 9,10. Bet kāpēc to vajag? Man šķiet svarīgi, ka viņi varēs te atgriezties un turpināt mācības, nezaudēs saikni ar Latviju. Turklāt kaut kas no šīs vēlmes ir arī bērnos. Nekad iepriekš viņi nav tik daudz lasījuši, omes nespēj mums sūtīt grāmatas latviešu valodā. Līva un Ernests ne tikai alkatīgi lasa, bet vakaros arī apspriež izlasīto. Un mazais Hermanis klausās. Tas ir tik jauki! Tā izpaužas viņu ilgas pēc draugiem Latvijā, pēc vides, kas viņiem bija te.

Bet savus bērnus mācīt daudz grūtāk, viņi mani neklausa tā kā skolotāju. Arī pati ar citiem bērniem skoliņā biju pacietīgāka. Nepacietību vairo tas, ka visu ziemu netiku ārā no mājas. Bet bija vērts censties mācīt bērnus, jo varēju nesatraukties par bērnu sekmēm norvēģu skolā. Nezinot valodu, precīzi izsekot nevarēju, bet nojautu, ka viņu programma atpaliek no Latvijas. Tāpēc bērni visu ziemu varēja mierīgi apgūt valodu un mēģināt saprast, kas notiek mācībās, nebaidoties atpalikt, piemēram, matemātikā. Tagad, kad valoda apgūta, viņi sāks sekot līdzi mācību vielai.

Mārtiņš visu ziemu daudz strādāja – no astoņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā. Tāpēc emocionālais slogs, kas saistīts ar iejušanos svešā zemē, bērnu palaišana skolā un citas mājas rūpes palika tikai manā ziņā. Visu laiku biju tikai mamma un sieva. Brīžiem arī man vajadzēja kādu mammu, tik smagi sākumā bija ap sirdi. Lasīju Bībeli, bet tik un tā nekad nebiju tik daudz raudājusi. Paraudāju savā gultiņā, bet bija jāceļas, jāgatavo visiem pusdienas, jāved bērni uz pulciņiem, tad kopā ar vecākajiem bērniem jāmācās un vakarā jāsagaida Mārtiņš. Jo mazāk raudāju un vairāk paļāvos uz Dievu, jo vieglāk kļuva. Bet tikai tagad, pēc nepilna gada, spēju ieraudzīt arī ieguvumus. Mājās dzīvojot, esmu no jauna iepazinusi savus bērnus.

Bet bērni... Viņiem tur patīk. Man reizēm ir skumji, ka bērni Norvēģijā jutās tik labi. Bet – Dievs jau zina, kur katram jābūt. Bērniem ir vieglāk iejusties, jo viņiem ir labi visur, kur draugi. Un Norvēģijā dzīve patiešām ir patīkama, tikai es nespēju samierināties, ka neesmu Latvijā.

Visu Aijas stāstu lasi MANS MAZAIS septembra numurā!

 


 

Skolēns, mājmācība, Knābis