Nu tad beidzot šai dienai ir pienācis gals,

mazais nomazgāts un nolikts gulēt!

Vakar nakts bija visai trauksmaina, Jēcis uzdarbojās.

Laikam zobi atkal sasparojušies un traucē mierīgi dzīvoties, pa dienām aktīvāk sācis grauzt pirkstiņus un kašķīgāks arī palicis, bet liekas, ka zobus īsti šajā reizē nevar vainot.

Vakar bija neiespējami Jēci nolikt gulēt viņa gultiņā, kā ieliku tā acis vaļā un asaras birst, bet kad noliku sev blakus tā miegs acīs un čuč.

Ļoti daudz sanāca celties, jo spītēju viņam pretī un kā viņš iemiga tā liku atpakaļ gultā, bet viņš ātri vien atkoda pārmaiņas.

Daudz par to domāju, kas tam varētu būt par iemeslu?

Nevarētu būt, ka viņam trūkst mana tuvība, jo katru dienu, mirkli, minūti pavadām kopā, esam kā viens vesels, nešķirami.

Nezinu, kas pie vainas, varbūt sāk parādīt savu raksturu un vēlmes, ja tā, tad nekādas iejūtības, jāmāca pareizā kārtība, naktī katrs guļ savā gultiņā.

Noteikti pati jau esmu vien vainīga, jo pa dienu diendusiņus guļam kopā, tāpēc izdomājis, ka naktī viņš var darīt tāpat, bonusā vēl mīļais tētis blakus.

 Ja godīgi, tad bail iet gulēt, bail no šīs naktis, gribās ļoti atpūsties, bet zinot Jēci un viņa kāri pēc pupa un iespējams lielās gultas, šķiet, ka atkal rīt būs maisi zem acīm!

miegs zobi gulta