Ufff. Patiesībā liekas, ka neko vairaķ par šo "ufff" no sevis nevaru izdabūt. Kamēr pienāk vakars, kamēr man tiešām ir brīdis apsēsties un apkopot domas, tikmēr arī ir pilnīgi kliņķīgs nogurums klāt.
Šodien man gribas teikt, ka mazs bērns un standarta darbs ar 8 stundu darba laiku vienkārši nav apvienojamas lietas. Jau vakar man tā likās. Un vakar bija TIKAi pirmdiena. Turklāt pēc ļoti jaukas nedēļas nogales!
Svētdien kopā ar Egonu gulējām diendusu. Protams, ka es nožēloju visas tās dēla pirmā dzīves gada stundas, kuras es varēju gulēt diendusu, bet to nedarīju. :) Tiesa gan, tad mums bija laiskie rīti.
Nedēļas nogalē vispār mūsu bērns bija tīrais saulstariņš, un arī šīs nedēļas pirmās divas dienas viņš demonstrē visas jaukākās rakstura iezīmes. Dejo, spēlējas, smaida, dzīvojas.. Ak, viņš patiešām ir laimīgs, ka nav jāiet uz dārziņu, un, šķiet, viņš ir arī atkopies no piedzīvotā. Vienīgais - no rītiem viņš vēl aizvien gauži raud, kad es eju laukā. Tiklīdz auklīte ienāk pa durvīm, viņš pielīp man un neatkāpjas ne soli un, kad es tomēr eju, gaaaaauži raud. Tā man katru rītu no sirds nolūzt pa mazam gabaliņam. Tā var būt? Mierina tikai tas, ka es zinu, pēc minūtes viņš nomierinās.
Nu jā, tad darbadiena. Un tad vakars - piekārtot māju, pagatavot vakariņas, paēst tās vakariņas, nomazgāt mazo un viss. Vakar, kad visi jau bija nolikti gulēt, es iedomājos - vai tiešām šādi būs turpmākie gadi? kad dzīvošana notiek tikai nedēļas nogalēs, bet pa nedēļas vidu var tikai salasīt dzīves drumstaliņas? Man tā negribas. Man tas nešķiet pa īstam. Liekas, tas tikai tāds "pagaidām" režīms...
nogurums, darbs un bērns