Beidzot arī mēs nonācām līdz tai dienai, kad trīsarpus gadus vecais dēlēns atsāka bērnudārznieka gaitas. Runājām par to jau ilgi, gatavojām viņu, ka atkal vajadzēs doties uz turieni - savu "darbu", tomēr šogad viss sarežģījies. Markuss lieliski zina, ka es ar mazo brāli dienas pavadu mājās, nevis skrienu uz darbu, kā tas bija iepriekš, tāpēc viņā ir milzīga neizpratne par to, kāpēc gan jādodas uz kaut kādu bērnudārzu, ja jau ar mammu ir tik labi pašu mājās. Tomēr lēmums bija pieņemts, un no rīta mērojām 10 km garo ceļu uz bērnudārzu. Raudāšana sākās, vēl mājās esot, bet turpinājās atvadīšanās mirklī grupiņā. Arī pagājušogad atvadas nebija mūsu spēcīgākā puse, bet tajā pašā laikā zinu, ka bēdas pāriet pēc desmit minūtēm, un tik skumjam rītam seko priecīga diena. Tā arī bija šodien, tomēr ikviena šāda raudāšanas reize liek pašai ar grūtu sirdi doties mājup, un tās skumjās domas neatkāpjas tik ātri, kā dēlēnam. Tad nu ķēros pie visiem mājas darbiem pēc kārtas, lai nodarbinātu sevi un neprātotu, kā mazajam tur, bērnudārzā, klājas. Beigu beigās sajutos kā pēc riktīga treniņa, tīrot, mazgājot, gludinot un kārtojot. Vēl papildus saņēmos uz aptuveni 30 minūtes ilgu vingrojumu programu, un jutos patiesi gandarīta. Tas bija kā labs papildinājums vakardienas "treniņam" - gandrīz divu sundu pastaigai pa mežu ar mazo bērnu ratos, lielo bērnu pie rokas un vēl spaini ar sēnēm. Patīkams noguurms garantēts.
|
|
