Vienmēr, visos laikos ir bijuši pārmērīgi aktīvi bērni, vēsturiski šī parādība raksturota ļoti dažādi atkarībā no profesionalās orientācijas, zināšanām, vispārējās kultūrvēsturiskās situācijas, un attiecīgi dažādi tā tika arī ārstēta. Lai gan plašsaziņas līdzekļos jēdziens ”hiperaktivitāte” parādās arvien biežāk un daudzi iegūst arvien vairāk zināšanu par šo tematu, Latvijā pedagoģiskais darbs ar šiem bērniem nav mērķtiecīgi virzīts uz visu bērnu līdzvērtīgu attīstības nosacījumu veidošanu. Profesionalajā jomā šīs problēmas ignorēšana var radīt bērnam vispārēju fizisku, emocionālu pārslodzi, nepamatotu vainas apziņu un nepilnvērtīgas, neproduktīvas savsarpējās attiecības.

     Vispārizglītojošo skolu pedagogi atsakās ar šiem bērniem strādāt, uzskatot, ka šo bērnu vieta ir palīgskola. Vecāki nezina, kā rīkoties, ir pārguruši no pārmērīgi aktīvā dzīves stila, pārmetumiem no tuvāko cilvēku, pedagogu, sabiedrības puses. Vienaudži atsakās sadarboties un draudzēties ar šiem bērniem. Rezultātā šāda situācija ietekmē bērna uzvedību, attiecību specifiku ar vienaudžiem, sasniegumus skolā, psiholoģisko attīstību kopumā.

     Hiperaktivitāte ir gan individuāla, gan sociāla problēma, tāpēc būtu svarīgi izanalizēt vecāku un pedagogu, vienaudžu iesaisti hiperaktīva bērna uzvedības modeļu izveidē un iespējamos korekcijas veidus, īpaši sākumskolas vecumā, kad primārās hiperaktivitātes pazīmes kļūst noturīgas, rezultātā sekmējot sekundāro hiperaktivitates pazīmju veidošanos kā ierastās uzvedības sekas. Apgūta uzvedība un izturēšanās ir sarežģīti koriģējamas, īpaši, ja tās ir apgūtas agrīnos vecumposmos. Pirmskolas vecumā iemantotie priekšstati un paradumi kļūst par personības būtiskiem raksturotājlielumiem. Tāpēc nozīmīgi, ka bērns ar hiperaktivitātes sindromu saņem pēc iespējas agrāku un daudzpusīgāku palīdzību.Latvijā joprojām nepietiekami tiek piedāvāta, adaptēta un izplatīta informācija par hiperaktīvu uzvedību un ar to saistītām problēmām. Rezultātā hiperaktīvi bērni un viņu vecāki tiek pārprasti, šiem bērniem tiek noteiktas nepareizas diagnozes un izpaliek adekvāta palīdzība.

      No vēstures.

1845.g. vācu ārsts Heinrihs Hofmans poētiskā formā aprakstīja hiperaktīvu bērnu darbā “Nemierīgais Filips.”

1902.g. žurnālā “Lancet”parādījās angļu ārsta G.F.Stīla lekcija, kurā UDHS etioloģijā pieminēja bioloģiskus iemeslus. Viņš uzskatīja, ka šī pataloģija rodas dzemdību traumas vai iedzimtības rezultātā. Viņš arī pirmais atzīmēja, ka ar UDHS biežāk slimo zēni.

      Izplatība.

       Eiropā 4-12% (Brown R). 3 – 4 reizes biežāk zēniem, jo zēni ir vairāk jūtīgāki pret dažādiem teratogēniem faktoriem, ir vājaki kompensatori mehanismi pie galvas smadzeņu bojājumiem.Biežāk  sastop maznodrošinātās ģimenēs , urbanizētā vidē .

       Iemesli.

-Iedzimtība: 5,11 hromosomas defekti, īpaši dopamīna D4(DR D4)un dopamīna pārneses (DAT1) gēnam, kas noved pie dopamīnerģiskās sistēmas traucējumiem,

-Dzemdētājas jaunākas par 19 gadiem, vecākas par 30 gadiem, tēvi vecāki par 30 gadiem ,

      - Priekšlaicīgas, novēlotas dzemdības, hipoksija, asfiksija,

-Teratogēna ietekme: saindēšanās ar svinu, benzodiazepīniem, barbiturātiem

-Vecāki alkaholatkarīgie, disociātīvas personības, ar UDHS,

-Mātes trauksmainība (stresa hormonu ietekme uz augli), depresija,

-Mātes siltuma, mīļuma trūkums, emocionālā un fiziskā kontakta trūkums,

-B grupas vitamīnu, īpaši B12 arī magnija, dzelzs, polinepiesātināto taukskābju trūkums,

-Streptokoku infekcija

Raksturīgs agrīns sākums (parasti pirmos 5 gados).

 

-Diagnoze tiek uzstādīta līdz 7 gadu vecumam.

-Simptomu ilgums ir vismaz 6 mēneši.

-Simptomi konstatēti divās vai vairākās vietās (ģimenē, mājā, skolā).

Diagnostiskie kritēriji:

A  => Uzmanības traucējumi

1. Uzmanība nenoturīga, neuzmanības kļūdas.

2. Grūtības koncentrēt uzmanību mācībās vai rotaļās.

3. Bieži šķiet, ka bērns nedzird, ko viņam saka.

4. Bieži nav dzirdējis norādījumus, lūgumus pildīt mājas darbus, sakārtot savu darba vietu, istabu.

5. Grūtības organizējot savu darbību.

6. Nevar uzsākt skolas uzdevumus vai veikt mājas darbus.

7. Bieži zaudē mācību piederumus, rotaļlietas u.c.

8. Ārēji kairinātaji novērš bērna uzmanību.

9. Ir izklaidīgs un aizmāršīgs.

B  => Hiperaktivitāte

1. Nemierīgs, nepārtraukti dīdās, grozās sēdvietā.

2. Staigā pa klasi stundas laikā.

3. Bieži skraida un lēkā nepiemērotā situācijā.

4. Bieži šūpojas un trokšņo nepiemērotā situācijā.

5. Pārmērīgi daudz runā.

6. Nepārtraukta kustību aktivitāte, kuru nesamazina ne aizrādījumi, ne sodi.

C  => Impulsivitāte

1. Bieži atbild pirms jautājums ir uzdots.

2. Nespēj sagaidīt savu kārtu rotaļās vai sporta stundās.

3. Bieži pārtrauc un iejaucas citu darbā.

4. Bez nepieciešamības sāk skaļi runāt stundas laikā.

UDHS pamatojumam nepieciešams:

n      Vismaz 6 simptomi no A grupas

n      Vismaz 3 simptomi no B grupas

n      Vismaz 1 simptoms no C grupas

UDHS izpausmes atkarībā no vecuma:

  -Līdz 7g.v.- tikai UDS + hiperaktivitāte

  -Līdz 11 g.v. -  destruktīva uzvedība, mācīšanās grūtības, nabadzīgas sociālās iemaņas

  -Līdz 13 g.v. -  pieaug opozicionāri izaicinoša uzvedība (skolas kavēšana,alkohola,narkotiku lietošana,naidīga uzvedība)

       Ar ko kombinējas:

n      50% - 80% gadījumu UDHS turpinās arī pusaudžu vecumā (Barkley.R.1998.g.)

n      30% - 70% turpinās pieaugušajiem (Klerige.P.1998.g.)

n      aptuveni 30% pusaudžu spontāni UDHS pāriet

n      30%pievienojas citi traucējumi

n      Tikiem, gan vokāliem, gan motoriem - 50%

n      Galvassāpēm - parasti monotonas,spiedošas,galvenokārt deniņu un pakauša daļā, rodas vakaros pēc skolas - 52%

n      Agresivitāte, antisociāli traucējumi – 2 – 6%

n      Trauksme t.s. skolas fobija – 53%

n      Depresīva spektra traucējumi 16 - 26%

n      Disleksija (lasīšanas traucējumi) - 21.3% 

n      Disgrāfija ( rakstīšanas traucējumi) – 30.4%

n      Diskalkulija ( rēķināšanas traucējumi) – 20.2%

n      Enurēze – 26%

n      Nakts staigāšana jeb somnabulisms – 9%

n      Nakts šausmas – 18%

n      Valodas raustīšana (logoneiroze) – 11%

n      Lieto atkarību izraisošas vielas 25% - 75%

n      Dati pēc Gillberg.C.2004.g.

 Jādiferencē no:

n      Posttraumatiskā encefalopātija

n      Neirotiskie traucējumi

n      Tireotoksikoze

n      Neiroinfekcijas

n      Autisms

n      Šizofrēnija, bērnu tips

Terapija:

Medikamentozā:

           -Metilfenidat (ritalīns,koncerta)

           -Selektīvais noradrenalīna presinaptiskais inhibitors –   atomoksetīns(strattera), īpaši efektīvs,ja UDHS kombinējas ar neirozēm, depresiju, tikiem, enurēzi

            -Nootropi līdzekļi – nootropils,korteksīns, pantogāms

            -Neiroleptiskie līdzekļi – buronils, truksāls

            -Antikonvulsanti – depakine chrono

Nemedikamentozās  metodes. Ieteikumi.

n      Slavēt bērnu, kad viņš ir to pelnījis, jo UDHS bērni ignorē aizrādījumus un aizliegumus, bet ir jūtīgi pat pret mazāko uzslavu

n      Izvairīties no fiziskiem sodiem, jo attiecības ar bērnu ir jāveido uz savstarpējās uzticēšanās bāzes, nevis uz bailēm

n      Nepavēlēt, bet lūgt (ne lūgties)

n      Uzklausīt, ko saka bērns

n      Nebūt pārāk prasīgiem vai tieši otrādi, atbrīvot no pienākumiem

n      Jābūt noteiktam dienas režīmam – spēlēšanās, pastaigas, mācības, nemainīgs gulētiešanas laiks

n      Labi, ja bērna istabā būtu “sporta stūrītis” ar hantelēm, espanderiem

n      Ja niķojas, atstāt istabā vienu, ja tas nav bīstami bērna veselībai

n      Aerobā slodze – skriešana un citas aktivitātes, kas paaugstina sirds asinsrites, elpošanas sistēmas izturību

n      Anaeroba slodze – svaru cilāšana, kas paaugstina muskuļu masu

n      Fiziskas slodzes rezultātā izdalās endorfīni, kas labvēlīgi ietekmē garastāvokli, kā arī iztukšojas kateholamīnu depo

n      Neder tādas aktivitātes, kas izraisa spēcīgas emocijas, piemēram, sacensības

n      Vislabākā ir aerobā slodze – garas pastaigas, peldēšana, slēpošana, braukāšanās ar velosipēdu

Pedagoģiskā darba īpatnības:

n      Mācību procesa organizācija – darbības veida maiņa atkarībā no bērna koncentrēšanās spējām

n      Realizēt bērna vajadzību pēc kustībām, piemēram, noslaucīt tāfeli, izdot grāmatas, burtnīcas

n      Izpildīt relaksācijas vingrinājumus

n      Instrukcijām jābūt īsām, konkrētām

n      Par konkrētā laika beigām labi, ja paziņotu nevis pieaugušais, bet, piemēram, modinātājpulkstenis, - tā samazināsies dusmas pret pieaugušo

n      Uzvedības noteikumus pašam nolasīt skaļi

n      Uzslavēt tūlīt, neatliekot uz vēlāku laiku

n      Ja bērns neklausa, tad automātiski ar vieniem un tiem pašiem vārdiem neitrālā tonī atkārtot

n      Samazināt kārtīguma kritērijus, tas palīdzēs radīt veiksmes sajūtu, kā rezultātā būs lielāka motivācija mācīties

n      Jāmāca bērnam izrādīt dusmas pieņemamā veidā

n      Jāmāca konstruktīvi veidi, kā risināt konfliktus

n      Veicināt paškontroles iemaņas

n      Vēlams sēdēt priekšējās rindās klasē

n      Nepieciešamas arī aktīvās atpūtas pauzes ar viegliem fiziskiem vingrinājumiem un relaksāciju

n      Klasē jābūt pēc iespējas mazāk lietām, kas novērš uzmanību (kartes, stendi)

n      Darboties ar bērnu no rītiem, nevis vakaros

n      Uzdot negaidītu jautājumu, ja niķojas

n      Reaģēt bērnam negaidītā veidā

Psihoterapija:

n      Smilšu terapija – veido pats savu pasauli miniatūrā. Bērns nodibina saikni ar neapzinātām vēlmēm, kas samazina sasprindzinājumu. Pirms terapijas figūras var būt sakārtotas vai arī saliktas haotiski

n      Artterapija – izmato zīmuļus, krāsas, krāsainus papīrus, līmi, plastalīnu. Caur zīmējumu, spēli vai pasaku tiek “dota izeja” sociāli nepieņemamām negatīvām emocijām

n      Mūzikas terapija – parasti kombinē ar citiem terapiju veidiem. Bērni saņem kartītes ar dažādiem emociju attēliem un pēc skaņdarba tās parāda

n      Naratīvā psihoterapija – bērniem tiek dota iespēja pašiem izdomāt kādu stāstu. Tas atspoguļo bērna iekšējos konfliktus un aizsargmehānismus

n      Biheiviorālā terapija, kad uzvedība tiek atalgota, piemēram, kafejnīcas apmeklējums, TV, kabatas nauda

n      Geštaltterapija – izmanto lomu spēles, kuru laikā var “izspēlēt” negatīvās emocijas, sajust to raksturu un pēcāk atrast uzvedības pieņemamākos konstruktīvos veidus

n      Ģimenes psihoterapija – aicināt vecākus izvairīties no galējībām: atļaut bērnam darīt pilnīgi visu vai arī atstāt bez uzraudzības

n      Autogēnais treniņš:

=> Šulca metode (4-9 gadu veciem bērniem)

            Saspiest citronu un nomest to zemē

            Izstiepties kā kaķim, paceļot rokas virs galvas

            Ievilkt galvu kā bruņurupucim, kad draud briesmas

            Košļāt lielu košļājamo gumiju, atslābina žokli, izspiež gumiju starp zobiem

            Iedomāties, ka uz deguna ir uzsēdusies muša – saspringt un atslābināties

            Vēders – iedomāties, ka guļ pļavā, tad pēkšņi parādās mazs zilonēns, kas tūlīt uzkāps virsū

            Iedomāties, ka vajag izlīst pa šauru caurumu sētā un ievilkt vēderu

            Iedomāties, ka stāv uz grimstošām, irdenām smiltīm, censties kāju pirkstus iespiest zemē, atslābināties

=> Aļeksejeva metode (8-12 gadus veciem bērniem)

            Periodiski sasprindzināt un atslābināt sejas, kakla, roku, vidukļa, kāju muskuļus

Kopsavilkums.

Audzināšanas sistēmas izmaiņas – no soda pie atbalsta, no autoritāras kontroles uz sadarbību

            Pašu vecāku uzvedības korekcija – jābūt mierīgākiem, līdzsvarotiem, jāizvairās no vārdiem “nē”, “nedrīkst”, attiecības jābalsta uz savstarpēju uzticēšanos un sapratni

            Psiholoģiskā mikroklimata korekcija  - pēc iespējas mazāk jāstrīdas, vairāk laika jāvelta bērnam

            Pareizi organizēt dienas režīmu

 

4 Super!