Mūsu meitiņa piedzima ar normālu svaru, auga un attīstījās tik labi, cik vien iespējams, kamēr 2,5 gadu vecumā pēkšņi sākās nemitīgas runas par vēdera sāpēm. „Mammīt, man sāp vēders” bija tās vasaras visbiežāk dzirdētā frāze. Protams, ka satraucos, protams, ka meklēju cēloņus, iemeslus un skaidrojumus, taču tas nebija viegli. Savai ģimenes ārstei jau biju apnikusi, analīzes bija labas, ultrasonogrāfijas normā un konsultācijas pie ārstiem bija izstaigātas. Neviens neko nevarēja pateikt, funkcionāli gremošanas traucējumi un viss. Taču labāk nepalika. Brīžiem vēdera sāpēs, bieži pilnuma sajūta vēderā, pa retam vemšana un caureja, taču kopumā nekā tāda, ja nu vienīgi nedaudz vieglāka par citiem viņas vecuma bērniem un lēnāk ņēmās svarā. Biju jau nomocījusies, taču neatlaidos. Kad meitiņai 4,5 gadu vecumā pēkšņi palielinājās visi limfmezgli, nobijos ne pa jokam. Atkal analīzes, ārsti, taču atkal nekā. Nepadevos un ar draudzenes palīdzību sameklēju labu bērnu gastroenterologu un turpināju savus meklējumus. Un šoreiz viss sāka virzīties uz priekšu. Kaut arī šai ārstei arī sākumā likās, ka tas nav nekas nozīmīgs, ar laiku ārste izteica aizdomas, ka meitiņai varētu būt celiakija un nosūtīja uz analīzēm. Asins analīzes neuzrādīja celiakiju, taču priecājos, ka mēs pie tā neapstājāmies, jo vienīgā un visprecīzākā celiakijas noteikšanas metode ir fibrogastroskopija ar biopsiju ņemšanu un analīzi, pēc kuras var spriest, vai tievās zarnas bārkstiņas ir veselas, jeb atrofējušās un nepilda savu funkciju –barības vielu uzsūkšanu no tievās zarnas, kā rezultātā bērna organismam var sākt pietrūkt būtisku barības vielu un vitamīnu. Pēc laika mums bija jāiet slimnīcā un jāveic gan fibrogstroskopija, gan kolonoskopija. Izmeklējumi, īpaši kolonoskopija, smagi un pat drastiski, bērns 3 dienas praktiski nedrīkstēja ēst. Bija grūti un smagi, taču darīju, ko varēju, lai meitiņa justos labāk. Atceros, mana mamma man vēl pārmeta, ka moku bērnu, taču bija iekšēja sajūta, ka darām pareizi un tas ir jāiztur. Un labi, ka tā, jo pārbaudes atklāja gan celiakiju, kas ir tievās zarnas imunoloģiska saslimšana, gan kolītu- resnās zarnas iekaisumu, kas radies jau kā sekas celiakijai. Atceros, biju šokā, kad ārste pavēstīja atbilžu rezultātus. Nevarēju aptvert un pieņemt, ka bērnam tagad visu mūžu būs jāievēro stingra diēta. Kas tas vispār ir? Kādēļ radies? No kā? Kā to ārstēt, ko vispār darīt? Tas bija grūts laiks un smags apmulsums, taču jau drīz pēc tam viss sāka noskaidroties un kļuva vieglāk. Vienmēr labāk ir zināt patiesību, kaut arī tā ir smagāka par ilūzijām, jo zināšanas atbrīvo. Bailes pat iedomāties, kas varētu būt noticis, ja mēs neuzzinātu par šo slimību. Laikus neatklāta celiakija var radīt ļoti nopietnus veselības traucējumus, kā arī izraisīt citas smagas slimības.

Taču beidzot varēja kaut ko darīt, lai bērns justos labāk. Un sākotnēji grūtais, smagais un nesaprotamais ar laiku kļuva par vienkāršu un ierastu. Jā, diēta ir stingra un uz visu mūžu, jo celiakija nepāriet, nedrīkst ēst maizi, makaronus, bulciņas, cepumus, kūkas, tortes, neko no miltu izstrādājumiem un neko, kur milti vai glutēns varētu būt klāt. Tas nozīmēja, ka nedrīkst arī desas, cīsiņus, sardeles, veikalos nopērkamu sagatavotu gaļu vai tās izstrādājumus, nedrīkst čipsus, daudzus saldumus, konfektes, kausētos sierus, pastētes un ļoti daudz ko citu.

Uzdevumu grūtāku darīja fakts, ka tādu produktu, kas satur glutēnu, ir ļoti daudz, pat garšvielās par saistvielu varēja būt izmantots glutēns, un ne tuvu ne uz visiem mums aizliegtajiem produktiem veikalos tiek norādīts, ka tie satur glutēnu. Nācās lasīt sīkos uzrakstiņus, pētīt, domāt un meklēt informāciju.

Tomēr drīkstēja ēst piena produktus, olas, tīru gaļu un zivis, augļus, dārzeņus, kartupeļus, rīsus, griķus, prosu, kukurūzu, kā arī speciālos aptiekā nopērkamos produktus, tai skaitā miltus, kurus varēja pielietot tāpat kā parastos, un tas nebija maz, līdz ar to praktiski nebija problēmu pagatavot ēdienu un arī našķi bija pieejami.

Vēl jau pastāv problēmas ar diētas psiholoģisko pusi, jo šķietami ir ļoti grūti mazam bērnam paskaidrot, ka tagad vairs nedrīkstēs ēst to, to un to, ko citi var un drīkst. Paēst ārpus mājas kļuva daudz problemātiskāk, tāpat bērnu jubilejas un citi pasākumi bija jāpārdomā daudz rūpīgāk, taču arī tas nebija neiespējami. Sava bērna labā ne to vien var izdarīt. Mēs daudz runājām, kopā izskumām un kopā atradām labās puses un mierinājumus. Un meitiņa visu ļoti labi ielāgoja, saprata un pieņēma. Mums nebija problēmu ar nočieptu maizi vai klusībā grauztiem cepumiem, kā lasīju par citu māmiņu pieredzi. Un nebija arī sirdssāpju citās situācijās. Es domāju, ka bērns jūt, ja ar viņu runā patiesi un vecāki dara visu iespējamo, lai viņš justos labāk. Rūpes atmaksājas, jo bērni jūt un atšķir patieso un īsto vienmēr.

Reizēm ceļš līdz diagnozes noteikšanai var būt garš, grūts un sarežģīts, taču pūles atmaksājas simt un tūkstoškārtīgi, kad redzi savu bērnu veselāku, stiprāku un laimīgāku. Meitiņa sāka normāli pieņemties svarā un augt, nostiprinājās imunitāte, samazinājās slimošana un viss vērsās uz labo pusi. Ja bērns, kuram diagnosticēta celiakija, ievēro stingru diētu, zarnu bārkstiņas atjaunojas, zarnas atveseļojas un bērns ir pilnībā vesels, nav jālieto zāles un slimība neierobežo nekā citādi.

Varētu vien ieteikt visiem vecākiem meklēt un neatlaisties, nepadoties, ja liekas, ka kaut kas nav labi, jo neviens ārsts bērnu nejūt tik labi kā vecāki un neviens cits nebūs tik ieinteresēts, mīlošs un svarīgs bērnam. Ja ir problēmas, svarīgi ir meklēt un uzzināt, nebaidoties no realitātes, jo zināšanas tik tiešām atbrīvo un dod iespēju rīkoties un vērst visu par labu.