Tiem, kam ir bērni, zina, ka pirmie mēneši ir miglā tīti – starp celšanos naktī, garumgarām dienām un vakariem ar brēcošu, pīkstošu zīdaini uz rokām (kā nu kuram, protams). Būtībā visa dienas ir vienādas un nav redzama gaisma tuneļa galā, kad atkal kaut kas mainīsies. Un te tomēr vilciens ieiet līkumā un pavisam negaidīti esi spožā dienasgaismā un gala stacijā – tev vairs maziņš, pūkains kunkulītis klēpī, kam tavi glāsti un smaidi ir viss, tev tagad ir spītīgs divgadnieks un atmiņas par – kā tagad šķiet – vieglākiem laikiem.

Ikdienas rutīnu sapluina, sabužina vien dažas epizodes. Es saņemos aiziet uz izstādi vai muzeju ar abiem bērniem, kādu kafejnīcu retu reizi; šogad es saņēmos Ziemassvētkiem. Un te nu pie durvīm klauvē arī Jaunais gads, kas gribot negribot vedina uz pārdomām. Jā, nemaz tik ātri tā zīdaiņa migla to rutīnu man neizkliedēs, ar 1. janvāri mana dzīve kardināli nemainīsies. Tomēr – ko es sagaidu un pēc kā es ilgošos 2019. gadā?

Nākamais gads jebkurā gadījumā kaut kādā laika posmā ieviesīs pārmaiņas. Pirmkārt, Emma – šī mazā trīsmēnešniece ir ārkārtīgi aktīva un sprigana par spīti savai smalkajai miesasbūvei. Nākamais gads (cerams) būs laiks, kad viņa iemācīsies velties, rāpot un staigāt, sāks runāt. Otrkārt, vecākais brālis – visticamāk kaut kādā mirklī viņš sāks bērndārzieka gaitas – vai vismaz apmeklēs kādus radošos pulciņus ar vienaudžiem. Ceram arī uz runāšanu – Austris šobrīd kautrējas un ir diezgan kluss, lai gan viltīgi spēj panākt visu vēlamo ar zīmju valodu un dažiem izteiksmīgiem vārdiem. Nē, puikān, 2019. gadā tev jāsāk kārtīgi runāt!

Un tad, treškārt, – es. Ko man nesīs 2019. gads? Visi pēdējie gadi, kā jau rakstīju, man ir pagājuši ar bērniem. Grūtniecība, grūtniecība, zīdīšana, grūtniecība – un šobrīd atkal zīdīšana. Kur te esmu es visam pa vidu? Mans vīrs ir nosolījies, ka vairāk bērnu mums nebūs. Vismaz – man no viņa nebūšot (skarbais joks).

No vienas puses, varbūt nākamo (visdrīzāk – gada nogali vai aiznākamo) gadu veltīt sev? Septembrī (cerams) varēšu atsākt mācības maģistrantūrā un tās pabeigt. Cerams, ka varēšu pieķerties arī saviem projektiem – gan dažādiem rakstu darbiem, gan radošajai pasaku ķimerēšanai kopā ar draudzeni. Un tad jau atkal jāsāk meklēt jauns pilnas slodzes darbs.

Taču, no otras puses, apziņa, ka manās rokās vairs nebūs zīdainīša, ka Emma ir mans pēdējais bērns, ka divi ir viss, ko esmu saņēmusi no mana vīra, mani skumdina. Nē, nākamais gads visticamāk nenesīs jaunu grūtniecību, jo arī man ir jāatpūšas un jāsakrāj spēki, tomēr klusi, klusi ceru, ka vīrs tomēr pārdomās – pēc gadiem trim, četriem, pieciem.

Lai gan bērni noteikti nav mana dzīves jēga, ģimene ir un būs tās vērtīgākais un pats dārgākais saturs. Es vairs nealkstu norakties darbos, es gribētu nākamo gadu pavadīt mierpilnā harmonijā starp manu bērnu audzināšanu un relaksētu sevis izaugsmi, strādājot algotu darbu un attīstot sevi mācībās. Un tā ne vien nākamajā gadā, bet vēl labu laiku uz priekšu. 

0 Super!