Tekstila un apģērbu ražošana kaitē videi gandrīz tikpat ļoti, cik naftas industrija, tāpēc beidzamo desmitgažu laikā pasaulē parādījies arvien vairāk apģērbu zīmolu, kas domā par videi saudzīgām alternatīvām.

 

Apģērbs hipijiem?

Atbildība pret vidi un cilvēkiem, kas ražo apģērbu, kā arī saražotā produkta ilgtspēja ir viena no mūsdienu dizaina, tostarp modes dizaina, aktuālākajām vērtībām. Lai izceltu modes zīmolus, kas ievēro šos atbildības principus, tiek lietoti dažādi apzīmējumi – zaļā mode, ekomode, lēnā mode, arī ilgtspējīgā un ētiskā mode. Tomēr daudzi pasaules modes dizaineri uzskata, ka šie apzīmējumi bieži vien nāk līdzi arī ar daļu aizspriedumu un bieži vien asociējas ar vecmodīgu vai nestilīgu apģērbu, kurš atgādina drīzāk hipiju laikus, nevis mūsdienas. Jāsaka, šiem aizspriedumiem nav nekāda pamata, jo ilgtspējīgās modes zīmolu laukā darbojas patiešām progresīvi dizaineri. Papildu laba dizaina radīšanai viņi atrod dabai un cilvēkam saudzīgus risinājumus, saražojot drēbītes. Starp šiem dizaineriem sastopami ne tikai salīdzinoši nelieli, konceptuāli zīmoli, ko radījuši jauni dizaineri, bet arī, piemēram, tādi grandi kā Vivjena Vestvuda. Tāpēc varētu teikt, ka atbildīgā mode izskatās tāpat kā jebkura cita, tikai tai ir kāda būtiska pievienotā vērtība – kaitējums planētai un dzīvām būtnēm ir samazināts līdz minimumam.

 

Atbildība visos posmos

Jēdziens «ilgtspējīga mode» vienmēr ietver sevī ekoloģisko un sociālo dimensiju un ir ļoti sarežģīta tēma, jo attiecas uz visiem apģērba radīšanas un izmantošanas posmiem – no lauka, kurā tiek audzēta kokvilna, no kā iegūst šķiedru, turpinot ar tekstilražošanu, apģērba šūšanu, līdz pat patērētājam, kurš šo apģērbu iegādājas un vēlāk valkā, izmet vai pārstrādā. Mūsdienu atbildīgie modes dizaineri uzmanību pievērš gan tam, kādi ir darba apstākļi un samaksa cilvēkiem, kuri audzē kokvilnu, gan kādos apstākļos strādā cilvēki rūpnīcās, kas ražo audumus. Tāpat ir svarīgi audumu ražošanā izmantot dabiskas šķiedras, pārstrādāt esošos materiālus, lai radītu jaunus, un izvairīties no ķimikālijām audumu ražošanā.

Ceļu, kā doties pie viena mērķa, patiesībā ir daudz, un tie ir ļoti radoši. Katrs modes dizainers izvēlas savu veidu, kā realizēt atbildīgu modi. Piemēram, rumāņu izcelsmes Berlīnē dzīvojošā modes dizainere Izabella de Hilerina savu apģērbu izgatavošanā izmanto tradicionālās rumāņu un moldovu audumu aušanas un izšūšanas tehnikas, kas ir pārmantotas no iepriekšējām paaudzēm un ko šobrīd praktizē vairs tikai nedaudz cilvēku pasaulē. Britu dizaineris Kristofers Reiburns  nodarbojas ar upcycling un apģērbu ražo, otrreiz izmantojot izpletņu un armijas apģērba materiālus. Džinsu zīmols Mud Jeans nodarbojas ne tikai ar džinsu tirgošanu, bet arī veco džinsu otrreizēju pārstrādi jaunā šķiedrā, no kuras atkal tiek radīti jauni džinsi, kā arī lietoto džinsu atjaunošanu un jauno džinsu nomu. Zīmols Freitag rada kompostējamu apģērbu, kurš pilnībā sadalās, izmests atkritumos. Mūsu pašu Latvijas zīmols Recycled un dizainere Anna Aizsilniece rada fantastiskas apģērbu kolekcijas, pāršujot vīriešu kreklus un žaketes.

 

Caurspīdīgums kā vērtība

Stāstam par modi būtu jābūt tikpat skaistam, cik pati mode. Šādu uzskatu pauž beļģu dizainers Bruno Pīterss. Viņš, radīdams zīmolu Honest By, bija pirmais pasaulē, kurš sava apģērba ražošanas procesa ķēdi padarīja pilnīgi caurredzamu ikvienam apģērba patērētājam, sniedzot informāciju ne tikai par visiem apģērba ražošanas posmiem, bet arī cenām, kas rada kopējo gala cenu. Kādā intervijā Bruno Pīterss teicis: «Es radīju tādu zīmolu, kura klients vēlējos būt es pats. Jo, strādājot modes nozarē, sāku skaidrāk apzināties, ka tas, ko modes zīmoli tirgo, nav tas pats, ko pircēji pērk. Viņi tirgo mums sapņus, bet tas, ko nopērkam, bieži ir daudzu tūkstošu citu dzīvo būtņu murgs. (..) Es ticu, ka katram cilvēkam jābūt pieejai visai informācijai. Zināt, ko tieši pērkam, nav privilēģija, mūsdienās tā ir nepieciešamība. Caurspīdīguma līmenis ir būtisks, lai mēs varētu izdarīt tādas izvēles, kas pasargās mūsu nākamās paaudzes. Varu jums apgalvot, ka neviens no Parīzes klasisko modes zīmolu dizaineriem (heritage brand – red.) nezina, kādi darba apstākļi ir tai zīda fabrikā Indijā vai Ķīnā, no kurienes nāk audumi, neviens nebūs jums spējīgs pateikt, kurš strādājis tajos kokvilnas laukos vai kā cilvēki ir izturējušies pret dzīvniekiem, kad viņi cirpti, lai iegūtu vilnu.»

 

Arī pircējs ir atbildīgs

Līdzko apģērbs sasniedz veikalu, atbildība no ražotāja pāriet pie pircēja, tātad pie katra no mums. Iespējams, tieši šī atbildība ir visnozīmīgākā, jo pieprasījums var un arī mēdz mainīt piedāvājumu. Būtībā ar savu naudu mēs nobalsojam par godīgu vai negodīgu modi. Protams, viens no argumentiem, kas nebūt nav mazsvarīgs, ir maksātspēja. Ilgtspējīgas modes zīmolu apģērbs parasti ir krietni dārgāks par masu zīmolu produkciju. Tomēr dažkārt ir vērts sākt nevis ar cenu, bet ar pašu apģērba pirkšanas paradumu. Viens no principiem, kas iezīmē patērēja atbildīgu pieeju modei, ir – pirkt mazāk, bet kvalitatīvāk. Pirkt pārdomāti un tikai tādas lietas, kas tiešām kvalitatīvi papildina garderobi, nevis tiek izmestas vai karājas skapī tā arī neuzvilktas. Un, iespējams, pārvērtējot šos paradumus, kļūst reālistiskāk ar savu naudu nobalsot par tāda zīmola produktu, kurš īsteno godīgu pieeju ražošanas procesam.

Vēl viens princips, ko popularizē arī minimālisma kustības un zero waste (dzīve bez atkritumiem) kustību pārstāvji, ir iegādāties tikai lietotu apģērbu un ar savu naudu neatbalstīt jaunu apģērbu ražošanu pasaulē, kurā jau ir saražots milzīgs daudzums apģērba. Ir aprēķināts, ka mūsdienās pasaulē ik gadu no rūpnīcām uz veikaliem tiek piegādātas apmēram 80 miljardi jaunu apģērbu vienību!

Viena no lielākajām tekstila ražotnēm Beximco atrodas Bangladešā, un tur tiek ražoti apģērbi tādiem modes zīmoliem kā Tommy Hilfiger, H&M, Zara. Pasaulē atzītā igauņu upcycling dizainere Rēta Ausa aizstāvēja savu doktora disertāciju tieši par audumu otrreizējo izmantošanu un vairāk nekā gadu pavadīja šajā ražotnē, analizējot tekstila ražošanas situāciju. Viņa secināja, ka no šīs ražotnes atgriezumiem, ražošanas brāķiem, pārprodukcijas materiāla, kas tiek uzskatīti par atkritumiem, varētu radīt par 15 procentiem vairāk jauna apģērba. Visbiežāk šie audumu pārpalikumi tiek dedzināti, un tie ir toksiski atkritumi, jo audumi tiek apstrādāti ar daudz ķimikāliju. Rēta Ausa kopā ar Beximco ir izveidojusi unikālu apģērba otrreizējās izmantošanas sistēmu – Upmade©. Tā notiek paralēli masu produkcijas ražošanai, no visiem atgriezumiem, radot mazākas kolekcijas tajā pašā rūpnīcā. Būtībā igauņu dizaineres prakse pierādījusi, ka upcycling var notikt arī krietni lielākos apmēros. Kā dizainere norāda savā mājaslapā, šāda ražošana ietaupa vidēji 75 procentus ūdens un 88 procentus enerģijas uz katru saražoto vienību. Diemžēl viņas ierosinājums lielajām kompānijām šādu upcycling ražošanu, padarīt par pamata ražošanas papildinājumu, vismaz pagaidām nav ticis sadzirdēts.

 

Stāsta latviešu upcycling zīmola ZĪLE dizainere Aiva Zīle: «Bija žēl izmest džinsus, un es no tiem sašuvu pirmos mēteļus»

 

«Man vienmēr ir paticis labāk pāršūt apģērbu, nevis pirkt jaunu. Par dizaineri neesmu mācījusies, bet gana ilgi strādājusi par šuvēju, bet arī šajā arodā visu apguvusi praksē, mācoties no zinošiem, profesionāliem kolēģiem. Bija jau pagājis kāds laiks, kopš biju aizgājusi prom no šūšanas, līdz manās rokās nonāca kaudzīte ar veciem džinsiem. Džinsi man vienmēr ir ļoti patikuši, nezinu, varbūt tā ir bērnības trauma, jo, kad biju maza, man savu džinsu nebija. Tā nu man bija žēl izmest arī šos džinsus, un es no tiem sašuvu pirmos mēteļus. Tas bija pirms aptuveni pieciem gadiem, un mana meita Agnese toreiz strādāja jaunatvērtajā veikalā Otrā elpa Stabu ielā, un viņiem sākumā bija vietējo dizaineru stends. Tur arī mani pirmie mēteļi aizgāja. Es pat nezinu, vai tobrīd domāju, ka šī ir lieta, kurai ir potenciāls izveidoties par kaut ko vairāk, es vienkārši to darīju, jo man tas patika, un man par to vēl arī samaksāja. Tā pamazām sākām darboties gan Latvijā, gan mazliet ārpus Latvijas, un tikko esam noslēguši līgumu ar LIAA par uzņemšanu biznesa inkubatorā, jo gribas saprast, ko tālāk darīt. Stāvēt uz vietas nevar, jāsaprot, kādā virzienā doties, skatāmies uz tirgu ārpus Latvijas.

Izejmateriālu saviem apģērbiem lielākoties saņemu no veikala Otrā elpa. Vēl ir radi, draugi, kaimiņi, kas mani apgādā ar materiālu, citreiz, ja vajag kaut ko konkrētu, kā man nav, pērku lietoto preču veikalos. Cenšos pilnībā izmantot visus materiālus, kas pie manis nonāk. Neveidoju apģērbu kolekcijas šā vārda klasiskajā nozīmē, kā to pieprasa modes nozare. Vienkārši radu jaunus modeļus – gan pieaugušajiem, gan bērniem. Jāsaka atklāti, es nevēlētos kādu dienu attapties tajā ritenī, ka man ir jātaisa divas kolekcijas gadā. Tas ritenis ir nežēlīgs.

Kad strādāju pie jauniem modeļiem, man pirms tam ir kaut kāda ideja, ko es gribētu radīt – mēteļus vai mazas jaciņas, vai kaut ko citu, bet man nav skiču vai piegrieztņu. Tas ir radošs process – lieku džinsu kopā un skatos, kas man sanāk.

Jāatzīst, ka ZĪLES pirmsākums nebija ar domu – tagad es dzīvošu zaļi un pārstrādāšu apģērbu. Drīzāk otrādi – ZĪLE mani ir aizvedusi pie zaļā dzīvesveida arī citās jomās. Mana meita Agnese, ar ko kopā šo darām, mūs ir iedvesmojusi veģetārismam. Es eju uz veikalu ar savu maisiņu un vienmēr līdzi ņemu arī mazos maisiņus. Dusmojos uz priekšā stāvošajiem, kas vienu papriku liek plastmasa maisiņos. Cenšamies šķirot atkritumus, kaut gan man vēl joprojām ir aizdomas, ka šķirošana Latvijā nav pareiza. Arī apģērba ziņā mēs dzīvojam zaļi – ģērbjamies vai nu ZĪLES apģērbā, vai pērkam lietas lietoto apģērbu veikalos. Atminos, ka apmēram pirms gada Facebook tīklā skatījos interviju ar meiteni, kura sāka dzīvot zaļi un gadu neko nepirka. Šādā nozīmē šeit mazpilsētā (Aiva dzīvo Apē – aut.) mēs visi dzīvojam zaļi. Nepērkam katru mēnesi jaunus apavus, jaunas drēbes. Mūsu bērni novalkā kaimiņu drēbes.

Tas ir skumji, ka mēs visi esam ierauti šajā šausmīgajā ražošanas, patērēšanas aplī, ka visu laiku ir jārada jaunas lietas, tāpēc upcycling ideja, manuprāt, ir ļoti nozīmīga – izmantot materiālus, kas jau ir saražoti. Nevajag pat redzēt visas tās izgāztuves pie šūšanas fabrikām, atliek aiziet uz mazpilsētas lietoto preču veikalu, kur ir atvesti burtiski kalni ar drēbēm no ārzemēm. Ir taču muļķīgi ražot vēl klāt, vai ne?

Agnese tagad lielāko daļu dzīves vada Norvēģijā, Tromso, un tur, piemēram, upcycling kā virziens ir ļoti maz sastopams un ir ļoti dārgs. Latvijā cilvēkiem joprojām šķiet, ka apģērbam, kurš radīts no otrreizējās pārstrādes audumiem, būtu jāmaksā lētāk nekā jaunam apģērbam. Bet nekur pasaulē tas tā nav, jo tas ir sarežģīts process radīt šādu apģērbu. Tā nav masveida ražošana, bet darbs pie katra modeļa atsevišķi. Pārsvarā tie ir unikāli izstrādājumi vienā eksemplārā. Tu maksā par ideju, par ieguldīto laiku, darbu. Bet, protams, ļoti daudzi izvēlas ātro modi ne jau tāpēc, ka viņi neaizdomātos, bet tāpēc, ka nevar atļauties ilgtspējīgās alternatīvas, jo tas nav lēti. Tai pašā laikā uzskatu, ka opcija vienmēr ir otrās rokas veikali.

Pabraukājot pa apkārt notiekošajiem dizaina tirgiem, ir skaidrs, ka šī nozare šobrīd attīstās un kļūst arvien aktuālāka. Arī dažādas publiskās personas sāk arvien biežāk izvēlēties šādu apģērbu, piemēram, nesen lasīju, ka Riannai mugurā bija upcycled svārki, un tas ir ļoti pozitīvi!

Priecājos par jauno paaudzi – domāju, ka viņi būs atbildīgāki par mums un visu, ko darīs, darīs ar kaut kādu jēgu, domu. Jo tā jau ir, ka kādam iepriekš kaut kas ir jāsabojā, lai kādam citam pēc tam būtu, ko labot. Tā tas civilizācijas ritenis griežas.»

 

Stāsta latviešu upcycling zīmola ULMANN dizainere Ruta Vecvagare: «Esmu kopumā ļoti samazinājusi drēbju daudzumu, ko ikdienā valkāju»

«Apģērbu pārveidošanā, pāršūšanā vienmēr esmu saredzējusi vērtību, tā ir filozofija, kas mani ir pavadījusi visu apzināto mūžu. Turklāt tas ir arī bijis veids, kā dzīvot ar ierobežotu budžetu. Tāpēc varētu teikt, ka, uzsākot upcycling biznesu, mana iepriekšējā pieredze koncentrējās uz vienu konkrētu produktu – biksēm. Apmēram četrus gadus šuvu, precīzāk – pāršuvu tikai bikses. Beidzamajos gados – arī kreklus, sāku izmantot atgriezumus, eksperimentēt ar apģērba krāsošanu. Smejos, ka visi mani potenciālie pircēji, kas man Latvijā bija, manas bikses jau ir nopirkuši un tik drīz vis neatgriezīsies. Mūsdienās patērētāju filozofija gan pieprasa pretējo – pirkt, pirkt, pirkt, tomēr šī nav tā joma, kurā tā notiek. Tāpēc šobrīd esmu paņēmusi atpūtu, lai pēc brīža ar jaunu sparu turpinātu. Skaidrs, ka cilvēkiem Amerikā un Eiropā atbildīgo modes zīmolu atbalstīšana jau kādu laiku ir aktuāla. Pie mums cilvēki to pieņem lēnām. Tāpēc arī varbūt ne visi apģērbu zīmoli, kas gājuši šajā virzienā, spējuši pastāvēt. Tas, protams, kaut kādā ziņā saistīts arī ar cilvēku pirktspēju.

Droši vien lielākais procents manu klientu bija tādi, kuri gribēja nopirkt kaut ko neredzētu. Daudzi mani klienti bija vīrieši, kuri bija ļoti priecīgi, ka beidzot kaut kas interesants ir pieejams arī viņiem. Bija klienti, kam upcycling ideja bija pilnīgi vienaldzīga, un varbūt tikai 10–15 procenti to uzskatīja par pievienoto vērtību. Taču lielākā daļa par to pat neaizdomājās. Kad sāku, šis viss vēl nebija tik aktuāli. Tagad daudz vairāk runā par zero waste, par atkritumu šķirošanu un pārstrādi, par ekoloģisku pārtiku, arī par tekstila pārstrādi, kas Latvijā šobrīd ir problēma, jo nav daudz vietu, kur tekstilu varētu nodot pārstrādei, kā to var izdarīt ar stiklu, PET, papīru. Varētu teikt, ka zaļais dzīvesveids tagad ir trends, un man šķiet – tas ir lieliski, šis ir labākais trends, kāds var būt. Un tas ir ļoti labi, ka pasaulē un Eiropā ir daudz zīmolu, kas nodarbojas ar ilgtspējīgu modi, kam tas ir svarīgi, jo atkritumu no apģērbu ražošanas ir nenormāli daudz, tie apjomi patiesībā ir prātam neaptverami! Nesen noskatījos arī dokumentālo filmu par to gadījumu, kad 2013. gadā Bangladešā sabruka šūšanas cehs (Rana Plaza rūpnīca; bojāgāja 1134 cilvēki, vairāk nekā 2300 bija ievainoti – aut.). Noskatījos filmu, un tā man vēl vairāk iedeva pa galvu, cik necilvēciskos apstākļos tiek nostrādināti cilvēki, cik maz viņiem par to tiek samaksāts un cik daudz atkritumu tur rodas. Bet mēs varbūt divreiz uzvelkam to apģērbu... Šādi to saliekot kopā, rodas sajūta, ka kaut kas tai ķēdē ļoti nav kārtībā.

Es melotu, ja teiktu, ka pati ikdienā vispār vairs neeju uz masu produkcijas veikaliem, tomēr lielāko daļu apģērba pērku lietoto drēbju veikalos un tikai tad, kad tur neatrodu, meklēju citur. Viens, protams, ir budžeta jautājums, bet ne tikai. Lietoto preču veikalos var atrast apģērbu, kāda, iespējams, nebūs nevienam citam, turklāt, pērkot lietotu apģērbu, neatbalstu jauna ražošanu. Tāpat pēdējos gados esmu kopumā ļoti samazinājusi drēbju daudzumu, ko ikdienā valkāju. Un to, ko nelietoju, to skapī neturu. Ļoti cenšos vairākas reizes gadā pārskatīt gan savas, gan bērnu drēbes un tās, kuras vairs nevelkam, atdot labdarībai.»

 

Kas ir kas?

*Upcycling ir esoša produkta, kurš nolietojies un/vai zaudējis savu vērtību, pārveidošana, piešķirot tam jaunu vērtību. 

*Recycling ir esoša produkta pārveidošana jaunā izejmateriālā, no kā izgatavot kādu citu produktu.

 

Teksts Zane Strūberga, žurnāls "Ieva dzīvo zaļi"

2018. gadā lasītājiem tiek piedāvāts jauns žurnāls “IEVA DZĪVO ZAĻI”. Jaunajā žurnālā ir iespējams lasīt videi draudzīgus un dabai saudzīgus ieteikumus gan par ikdienas izvēlēm – ēšanu un kosmētikas lietošanu –, gan mākslas baudīšanu un ceļošanu. Arī par nopietniem lēmumiem, kas ietekmēs nākamās paaudzes, – ko likt mājas pamatos un kā saimniekot dārzā?

IEVA DZĪVO ZAĻI – ilgi, laimīgi un dabai draudzīgi!

 

Žurnāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.                                                                                                                                                                                                                                                                                        

0 Super!