Parādoties pirmajam sniegam, bērnu sejās bija manāms neviltots prieks. Raugoties viņu sajūsmā tā vien tikai nodomāju.. ka tik sirsnīgi priecājas tieši viņi, bērni.. un vairāk varētu mēs no viņiem mācīties.

Lielākais bērns (5.gadīgais Renārs), kurš apmeklē dārziņu visai ātri paziņoja, ka gribētu sev ragavas.. jo citiem taču tādas ir! .. un tik tiešām dodoties uz dārziņu varēja redzēt, ka ragavas tur ir lielā klāstā, dažāda lieluma un materiāla, koka, plastmasas.. ar bremzēm, bez.. ar aukliņām un bez, ar visādiem mīkstajiem brīnumiem un arī bez tiem. 

Svarīgs pirkums tādam mazam cilvēkam. Viens priekšmets, kas var sagādāt tik daudz prieka. 

Sākumā šī doma mani mazliet biedēja, jo nezinu kādēļ biju iedomājusies, ka ragavas ir ļoti dārgs prieks. Es noteikti pirktu "labas", tādas, kas ilgi kalpo.. visdrīzāk koka un vēlams arī skaistas. 

Savas bažas "noliku malā", gan jau vīrs nopirks bērnam īstās ragavas.. un aizmirsu par šo jautājumu. Pēc pāris dienām bērns paziņoja, ka vēlās tādas ragavas kā vienam citam zēnam viņa grupiņā. Es uzjautāju, kādas? Un man par brīnumu viņš aprakstīja ragavas, kuras nudien neatbilst manam skatījumam par ragavām.. un es arī apjautu to, ka tās ragavas, kuras vēlās viņš, ir ļoooti pieejamā cenā.. kā reizi šķiet tieši nesen redzēju tādas Rimi veikalā ( vēl pie tam brīnišķīgā akcijas cenā) 

Tā nu ragavas tika nopirktas, seja apmierināta līdz ausīm un prieks arī piedevām. 

Labākais šajā stāstā ir tas, ka pirmās stundas ragavas tika nesātās līdzi pilnīgi visur. Es, protams, mēģināju teikt, ka ragavas būtu labi turēt treptelpā, jo cik saprotu, tas ir āra atribūts.. bet kuru tas interesē :) 

Pirms āra lietošanas devu zaļo gaismu to lietošanai iekštelpās. Tas tik bija vakars. Visās spēlēs ragavas bija galvenajā lomā. Es smejoties pat piebildu, ka pirmo nakti viņš drīkst ar tām doties gulēt.. uz ko viņš bija gatavs pilnā nopietnībā reaģēt.. jauka vakara pasaciņa šo domu "izgaisināja".

Nākošajā dienā gan sniegs bija veiksmīgi nokusis un ragavas izmantot īsti nevarēja. Taču tas neatturēja viņu no to stiepšanas visur līdzi :) .. ja devāmies kaut kur ar auto, ragavas bija jāliek mašīnas bagāžniekā, ja staigāties, tad ragavas noteikti bija jāvelk līdzi (šo daļu gan man izdevās atrunāt, jo skaņa, velkot šādas ragavas pa "kailu" asfaltu, ir maigi izsakoties briesmīga).

Tā lūk, pāris dienas ciešā tuvībā ar ragavām, un tad iestājās miers. Šobrīd kaujas gatavībā tās stāv trepltepā un gaida sniegu parādamies :)


0 Super!