Mani mīļie bērni, jūs varat būt droši, ka es nekad jūs neatstāšu. Nekad. Es vienmēr būšu kaut kur klusu tuvumā, drošā attālumā, lai netraucēti jūs varētu eksperimentēt ar pasauli, bet pietiekami netālu, lai varētu palīdzēt ar lūgtu padomu vai vienkārši esību blakus. Es nekad jūs neatstāšu.

Pat tumšākajos vakaros, kad drūmas domas piezogas un visa ir par daudz – jūsu vēlmju, jūsu brēcienu, jūsu uzstājīgo lūgumu, es zinu, ka tas viss kaut kad beigsies un jums es nemaz tik ļoti nebūšu vajadzīga, kad mana loma pāries otrajā plānā. Bet pat tad – es vienmēr būšu ar jums un nekad jūs neatstāšu. Es būšu klāt tad un tā, kā jums vajadzēs.

Mana mamma ir prom, ārzemēs, jau septīto (vai astoto gadu?), un es nejūtu, ka viņa man būtu blakām, nejūtu to jau sen. Lai gan aizbraucot viņa dievojās, ka drīz iekārtosies tā, ka bieži brauks ciemos, ka pavisam drīz atgriezīsies uz palikšanu, solījumi izčākstēja.

Mana un mammas komunikācija ir reducējusies līdz bilžu apmaiņai un īsiem tekstiem īsziņās, retu reizi – kāda garāka saruna pa telefonu, kas tomēr nerada klātbūtnes sajūtu. Es viņai stāstu arvien mazāk, arvien retāk. Tās reizes, kad ieminējos par nopietnākām tēmām, atdūros pret uzrautām uzacīm un neko neizprotošu skatienu. “Mammu, es jūtos tik viena”. “Kā tu vari justies viena? Es nekad nejutos viena, man bijāt jūs ar brāli.” “Mammu, man dažreiz nav spēka, mani bērni ir mazi nejauki ķēmi.” “Kā tu vari tā runāt par saviem bērniem? Nekad nesaki tādus vārdus.”

Mana mamma nebija uz manu vidusskolas izlaidumu un negribēja, lai gan tomēr atnāca uz bakalaura diploma saņemšanu. Viņa nebija klāt, kad zaudēju bērnu un drūma vilkos pa pilsētu viena, vientuļa ar savām sāpēm. Viņa nebija klāt, kad cīnījos ar smagām pēcdzemdību skumjām pēc dēla piedzimšanas, viņa nav kāt arī tagad, kad ikdiena ar diviem mani lēnām noslīcina.

Kad viņa ir klāt, viņa nav ar mani. Viņa grib, lai jūs viņu saucat par “lapsu” vai izdomājat citu asprātīgu apzīmējumu viņai ierastās “vecmāmiņas” vai “omītes” vietā. Viņa aizspurdz uz kosmetologu, manikīra, friziera un citām vizītēm, nevis pavada laiku ar jums. Pēdējo reizi, kad tevi, dēls, viņa apsolīja pieskatīt kopā ar opapu, viņa esot čīkstējusi par auksto laiku un… pametusi spēļlaukumu, pametusi jūs abus ar opapu tikt galā vieniem.

Viņa apber jūs ar dāvanām. Jūs viņu mīļi apskaujat. Cik ilgi jūs vēl gribēsiet viņu apskaut, cik ilgi viņa vēl nebūs jums patiesi sveša? Viņa palaiž garām visu jūsu bērnību, strādājot ārzemēs, it kā pelnot naudu mums visiem. Bet mēs to neesam ne lūguši, ne prasījuši. Es klusēju, kad viņa saka, ka to visu darot mūsu dēļ, jo man tā nešķiet.

Mani mīļie bērni, uz mani vienmēr jūs varēsiet paļauties. Arī es vēl joprojām paļaujos uz savu mammu – viņa bija klāt mūsu kāzās, viņa bija klāt, kad abi piedzimāt. Bet es būšu klāt – tad, kad skumji, tad, kad bezgala laimīgi, tad, kad jums to vajadzēs, es būšu klāt.

2 Super!