Pirms bērniem es nekad nebūtu sevi iedomājusies kā cilvēku, kas tik kaislīgi mīlēs rutīnu un disciplīnu, bet – te nu mēs esam. Ne vien bērniem ir nepieciešams ritms, iepriekš zināma un ierasta notikumu secība, kas reti pārtrūkst, bet arī pieaugušajiem. Rutīna ir vienīgais iemesls, kādēļ turos, neieslīgusi pēcdzemdību skumjās kā ar Austrēnu pirms diviem gadiem, un disciplīna ir stūrakmens ceļā uz mierīgu, saprotošu un pacietīgu mammu.

Emmai tik tikko esam nosvinējuši divu mēnešu jubileju un es pamazām jūtu, kā atgriežas dzīve. Jā, es apzinos, ka šādi vārdi vien izaicina likteni gluži kā aktieris, bilstot vārdu Makbets, un zīdaiņa dienas režīms mainās bieži, taču šobrīd tas ir mazliet nostablizējies. Manuprāt, manā rīcībā varētu būt pāris nedēļas līdz tas mainīsies atkal.

Meitēns vēl joprojām daudz snauž un naktī paldiesdievamāmenālelūja arī ir ar mieru gulēt. Esmu atkāpusies no stingrās normas nekad neņemt bērnu gultā un esmu tikusi pie dažām debešķīgām, raudu un kliegšanas nepārtrauktām naktīm. Tā kā viņa vēl joprojām man šķiet sīciņa, dienas maltītes es uzmanu un baroju viņu reizi 2-3h jeb 8-9 reizes diennaktī. Pastaigu laiks mums ir iecirsts akmenī, gulētiešanas laiks tāpat, kas, manuprāt, abiem bērniem dienu padara paredzamāku un tīkamāku.

Pie disciplīnas un rutīnas esmu pieradinājusi arī vīru: katru rītu viņš gatavo mums visiem putru, kas atvieglo dienas pirmās stundas. Katru vakaru viņš parūpējas arī par vakariņām, ja neesmu pārcentusies ar pusdienām un pārbarojusi visus līdz ūkai. Nedēļas nogales arī ir strukturētas un iepriekš izplānotas.

Es atzīšos, ka no malas tas viss izklausās līdz kapam garlaicīgi un kaitinoši, bet tieši šāda kārtība mums visiem šobrīd ir labākais risinājums. Ik dienu ir atkāpes no ideāla, no normas – pie mums nāk kāds ciemiņš, mēs aizdodamies uz muzeju vai izstādi, vai aizspēlējamies rotaļlaukumā, mēs neapdomīgi apēdam divām dienām paredzētās pusdienas un izsaucam pārtiku uz mājām, utt. Viena no apbrīnojamākajām baudām ir tieši pārkāpt rutīnu un itin bērnišķīgi pastrādāt kādu nedarbu.

Taču dienas beigās (vai līdz ar saullēktu) mēs atkal atgriežamies pie ierastā ritma. Bērni kļūst mierīgāki, zinot, kas ir nākamā dienas aktivitāte, un es zinu, ko no viņiem sagaidīt, zinu, kad būs manas pīppauzes (manā gadījumā – fizioterapeita noteikto vingrinājumu laiks). Mierīgi bērni -> mierīga mamma -> mierīgi bērni – tā ir apburtā ķēde vai laimes spirāle (kas nu kuram labāk iet pie sirds). No sirds iesaku!

0 Super!