Stāsts par to, kā es piedzīvoju brīnišķīgu vakaru ar vīru.. un stāsts arī par to, kā es ļāvu sev to piedzīvot. Varbūt tas skan dīvaini, bet biju uz robežas, lai izvēli izdarītu par labu mājas beršanai, nevis atpūtai ar vīru.

Pāris dienas jutos visai neforši, drūmi.. nogurusi.. besis par visu (gluži kā sievietes cikla depresīvajā periodā; lai gan cikls pēc dzemdībām vēl nav atjaunojies). Nu lūk, tā es biju iekšā savos pārdzīvojumos un nesapratu kā, lai tiek ārā.

Pienāca tā nedēļas diena, kurā omīte nāk palīgā mūsu ģimenei – viņa vakarā uz pāris stundiņām paņem pie sevis visus mūsu bērniņus, un līdz ar to es ar vīru tieku pie brīva vakara. Diena ritēja savu gaitu un tuvojoties vakaram es teorētiski apjautu, ka man ir iespēja to pavadīt ar vīru. Taču tas depresīvais stāvoklis, kas mani bija pārņēmis, pat lika šaubīties par šo skaisto iespēju.

Es jutos tik slikti, ka šķita – aizvedīšu mazos pie omītes un braukšu mājās berzt (vārda tiešākajā nozīmē) māju. Likās, ka nevēlos šāda doties kaut kur ar vīru, jo es vienkārši sabojāšu vakaru. Saģērbos visai ikdienišķās drēbēs un devos ceļā - izņēmu bērnus no aukles un dārziņa, un devos pie omītes.

Pa ceļam sazvanījos ar vīru, kurš zināja, ka es jūtos ne visai labi, un saņēmu uzaicinājumu uz can can picēriju.. pavakariņot divatā. Citā reizē šis piedāvājums būtu kā “pats labākais kas ar mani varētu notikt”, bet šoreiz tas bija .. drūmi. Ne es jutos atbilstoši, ne arī biju apģērbusies tā, kā dotos randiņā ar vīru.. un tomēr, es piekritu, es izvēlējos mēģināt piedzīvot brīnišķīgu vakaru.

Atdevu bērnus, iesēdos auto un devos pretī vīram. Satikāmies, aizbraucām uz mūsu iecienītāko can can picēriju (kur starp citu strādā viena fantastiska viesmīle, kura mūs arī sagaidīja) apsēdāmies un laiks apstājās. Lai gan tieši tajā brīdī nejutos ne uz pusi tik labi, cik es vēlētos.. es tomēr sajutu ko labu. Brīdis bez bērniem, patīkamā klusumā un tādā kā pustumsā (apkārt esošie galdiņi bija brīvi un gaismas nebija spožas). Viesmīle, kas patīkami apkalpo.. vīrs, kurš ir saprotošs un mierīgs.. un maģija notika.. manas māmiņas “antēnas” sāka atslābt, mierīgā gaisotne mani pārņēma un es tai ļāvos.

Pasūtījām siltu krēmzupiņu, picu.. gardu padzērienu un arī saldo. Ar katru kumosu jutu, kā man paliek labāk. .. un tik ļoti sāku priecāties, ka mēs esam tur, kur esam. Cik labi, ka es piekritu atbraukt un cik labi, ka vīrs neskatoties uz manu omu, tomēr aicināja mani uz randiņu.

Pēc pus otras stundas mierīgā gaisotnē, patīkamā apkalpošanā un gardos kumosos, es biju atjaunojusies un nu jau šķiet pat laimīga. .. un tikai tad es apjautu, cik ļoti tas man bija nepieciešams. .. un kā gan es to nesapratu?

Pēc vakariņām devāmies rotaļīgā pastaigā pa maximu, vienārši pavērot skaistos veikalā esošos priekšmetus. Galvenokārt ziemassvētku rotājumus, bez kāda īpaša mērķa nopirkt ko konkrētu. .. un romantika virmoja gaisā. Kas to būtu domājis? :)

Ļāvos sevi palutināt un dzīves garša un laime atgriezās. Paldies tev, mīļais vīrs, ka esi man tik ļoti .. man :)

0 Super!