Latvijas dzimšanas dienā gribot negribot nākas apcerēt patriotisma tēmu, kas jo īpaši aktuāls mūsu ģimenē tagad, kad esam četri. Kā iemācīt dzimtenes mīlestību bērniem? Kā saglabāt mūsu zemi tādu, ar kādu mēs esam dzimuši un pieauguši – zaļu, koptu, mīlētu? Kā iekodēt savos bērnos, ka nekur, nu nekur pasaulē nebūs tik labi kā mājās? Ar savu piemēru, protams!

Mūsu mājās nav vizuāli manāma Latvijas simtgade – ja nu vienīgi simtgades bērna radītā nekārtība, par viņu rūpējoties un auklējot. Šobrīd, kad bērni ir tik sīki, uz parādi vai gaismas festivālu vēl vairāmies doties, taču ģimenes pusdienas pie balta galdauta ar svecēm, pieminot gan radus, gan citus, kas cēlušies un krituši par to, lai mums būtu brīva, demokrātiska valsts, ir obligāta tradīcija. Nākotnē pavisam noteikti atsāksim nolikt svecītes pie pils Lāčplēša dienā un apmeklēt 18.novembra notikumus, sākot ar pašām vienkāršākajām, bērniem uztveramākajām tradīcijām.

Manuprāt, tas ir pavisam loģiski, ka dzimtenes mīlestība nebūt nebeidzas ar svecītēm un mielastu 18. novembrī. Viena no svarīgākajām lietām, ko es gribētu iemācīt saviem mantiniekiem, ir saknes un sakņošanās. Tikai šeit, Latvijā, mēs – banāli izsakoties – esam kungi un pilnībā varam noteikt dienaskārtību. Tikai šeit pilnīgi oficiāli un obligāti varam runāt latviešu valodā un kopt savas tradīcijas. Uz ārzemēm ir jādodas, jāskolojas, jāgūst svaiga, laikmetīga pieredze, taču vienmēr ir jāatgriežas pie savām saknēm, šeit, mājās (tā pat uzskatījis Kārlis Ulmanis, pilnībā atbalstot izglītību ārvalstīs!). Kas gan cits rūpēsies par mūsu zemi, par mūsu valsti, ja ne mēs paši?

Bez acīmredzamā uzstādījuma – atgriezties un palikt – ir papildpunkts: strādāt. Es uzskatu, ka dziļi latvieša būtībā ir iekodēts darbs. Jā, latvietim tīk arī paslinkot, taču bez darba viņš ir zudis. Es šoreiz nedomāju vien darbu absolūti burtiskā nozīmē, bet arī darbu ar sevi, ar sabiedrību, apzināšanos, ka tikai vienotiem ir iespējams panākt labas pārmaiņas. Darbs, esot aktīvam pilsonim un piedaloties vēlēšanās, darbs, nemēslojot un kopjot dabu, darbs, palīdzot arī līdzcilvēku dzīves mainīt uz labu, uz augšu, darbs, izglītojot sevi un savus tuvākos, lasot, rakstot, mīlot mūziku un mākslu.

Šobrīd varu teikt, ka mūsu ģimenes pamatpienākums ir izpildīts – esam radījuši divus bērnus un iestādījuši ozolu, taču darbs tikai sākas. Es ļoti tevi mīlu, Latvija, un es solu, ka darīsim visu, lai arī mūsu bērni un mazbērni tevi tikpat ļoti mīlētu un cienītu!

0 Super!