- Mēs atradām tev aizstājēju.

 - Kā? Ko? Kad?

 - Nē nu tev tāpat nav laika, vai ne? Tas būtu vienkāršāk tev.

Manas iekšas sapinas kamolā un draud izbēgt pa muti, atvainojiet par izteicienu, kad kāds manā vietā izlemj kādu man personīgu jautājumu, nebilstot ne pušplēsta vārda par to man. Jo tā jau vieglāk – it kā vieglāk man, bet patiesībā vieglāk lēmējam, jo nav jāielaižas diskusijās un jāmeklē vidusceļš.

Mēs dzīvojam seriālu un bestselleru radītā pasaulē, kur modernā sieviete var ar vieglu roku apvienot gan veiksmīgu karjeru sevis izvēlētā profesijā, gan vadīt mājassoli – jo ir neskaitāmi palīgi un jaunākās tehnoloģijas, kas steidz iepildīt tukšos robus. Realitātē, kā mēs visi to zinām, vienmēr ir izvēle, vienmēr ir sāpīgas izšķiršanās un nežēlīgi kompromisi, lai tiektos (jo nav iespējams sasniegt) to iluzoro ideālo utopiju mūsu fantāzijās.

Ja esi mājās ar bērniem, tu upurē savu karjeru vai citus sapņus. Ja esi darbā, tad palaid garām savu mantinieku uzaugšanu. Ja esi darbā un mājās, tad šauj kājā savai veselībai un sirdsmieram. Ja nedari neko, tad lēnām mirsti badā (vai no garlaicības). Katram izvēles ir citas, taču vienlīdz sāpīgas. Un diemžēl nekad tu nevarēsi paceļot laikā un pielaikot no jauna, kura izvēle kurās dzīves krustcelēs būtu nesusi ražīgākos rezultātus – tev atliek vien stūrēt uz priekšu ar klapēm uz acīm, fona mūzikai apslāpējot pasaules radīto troksni.

Kā piedeva sāpīgo izvēļu pamatēdienam nāk cepta vai vārīta novecošana, kad tev, no vienas puses, par sevi atgādina ķermenis, spiežot pievērsties sportam, veselīgai ēšanai vai tamlīdzīgām pieaugušo muļķībām, jo, tici vai nē, tagad tu esi pieaugušais un tev pašam ir jācenšas izdzīvot, neviens to nepaveiks tavā vietā, un, no otras puses, nāk apziņa, ka ir lietas, no kurām vienkārši ir jāatsakās dažādu iemeslu dēļ. Vai tie būtu minisvārki, gari mati, alkohols vai kaut kas ekvivalenti banāls, taču tu pieņem lēmumu atteikties.

Vienā mirklī tu paraugies spogulī uz savām skumjajām acīm, tumšām domām ložņājot, arvien tuvojoties, arvien dziļāk iespiežoties prātā, un jautā sev – vai tur dziļi, dziļi apakšā aprakta vēl ir tava dzīvespriecīgā būtība. Aprakta ikdienā, rutīnā, laika trūkumā, zem sabiedrības spiediena un paškritikas.

Ir sāpīgi, kad tādas atteikšanās, kādas izvēles norit bez tavas iesaistes, kā ar nazi jau atkal nošķeļot daļu no tavas būtības, kas jau tā ir kļuvusi tik nestabila, kopš parādījušies jauni pienākumi un rutīna. Taču tad atliek vien iztaisnot mugurkaulu, piespiest sevi pasmaidīt un palaist visu vējā. Dzīvojot mājās ar diviem bērniem, protams, laika sev tikpat kā nav, bet būs - vien tagad ir vērīgāk jāizsver, kam dārgo laiku veltīt.

0 Super!