Kā tu iedomājies tikt galā ar diviem bērniem bez palīdzības no malas? Un tev nav auklītes? Un tavs vecākais nedodas uz bērnudārzu? Nu es nezinu gan… Lai tev veicas, bet es iesaku tev ātri atrast permanentu atbalstu, jo tu pilnīgi noteikti netiksi galā. Varbūt kāds atceras, ka vēl grūtniecības laikā mani kāda mamma spēļlaukumā pamatīgi sabiedēja ar šādu apokaliptiski draudīgu šķietamo pareģojumu. Ir pagājusi pirmā garā darba nedēļa, es vēl esmu dzīva.

Iespējams, tas, ka biju noskaņojusies uz pašu briesmīgāko scenāriju un morāli nobriedusi visu grūtniecības laiku darbam ar diviem prasīgiem knariņiem, ir man palīdzējis (vai vismaz šobrīd palīdz). Ar pirmo bērnu tu reāli nezini, ko sagaidīt. Ar otro tu jau zini, kādai ellei būs jālien cauri – un ir vieglāk. 

Emmai nu ir 5 nedēļas, taču viņa vēl joprojām pārsvarā gulšņā pa dienu savā gultiņā vai sapņainām acīm veras brālī, kas spēlējas viņai blakus. Regulāri tiek nomainīts fons un piemeklēta ērtāka laiskošanās vai vingrošanas pozīcija, taču līdz šim, izņemot vakara pārdzīvojumu emocionālo pārstāstu pāris stundu garumā, ar viņu šobrīd var tikt galā. Jā, nakts celšanās un pārtīšana, barošana un atraugas gaidīšana, vēl joprojām man ierindojas starp top 10 spīdzināšanas tehnikām, jo neesmu nakts/rīta cilvēks, taču citādi viņa ir zilacains eņģeļbērns.

Un Austris? Kamēr māsa vēl nav pārāk mobila un viņa ietekmes zona nav mazināta, viņš ar dzīvi ir apmierināts, greizsirdības pūķis nav vēl pabāzis savu neglīto galvu iz migas. Tā kā es apzināti cenšos akcentēt visu labo, pozitīvo, ko viņš dara (vai nedara), puikāns ar lielāko prieku man palīdz ikdienas darbos, ieskaitot pat Emmas aprūpi. Viņš ar īpašu lepnumu atnes māsai knupi vai izmet miskastē pamperu, jo viņš taču ir lielais, gudrais, apzinīgais bērns. Kamēr viņa dienišķā pasaku deva un spēles ar mammu + tēti tiek nodrošinātas, mazais Napoleons savu varu demonstrēt nemēģina. Un tas savukārt dara mani patiesi laimīgu!

Šī nedēļa gan ir bijusi pārāk gara. Vīram divus vakarus praktiski nesanāca būt mājās, savukārt sestdienu viņš pavadīja gultā, cīnoties ar kādu minisērgu. Nedēļas vidū mēs vēl saņēmāmies Emmas pirmajai vizītei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā – un visi trīs izdzīvojām bez publiskām drāmām un asaru plūdiem. Jā, šobrīd laiks man vēl joprojām ir pārāk limitēts (un es ticu, ka tuvāko pusgadu šajā ziņā nekas nemainīsies), taču drīzumā no ceļojuma atgriezīsies vīramāte, nodrošinot man dažas stundas bez vecākā bērna (es nekad nebūtu iedomājusies, ka ar vienu bērnu - zīdaini - var būt tik viegli!).

Šāds iesākums dod spēku un vienlaikus iedveš piesardzību – kā būs, kad Emma sāks uzdot toni un manāmāk ietekmēt mūsu dienas ritmu? Taču šobrīd mēs visi esam daudz maz dzīvi un ar lielu prieku gaidām jau nākamo nedēļu – sazin, kāda tā būs?!

 

0 Super!