Dzīve ar trim bērniņiem ir ļoti rosīga, par enerģijas apmaiņas trūkumu varu nesūdzēties :) .. tiklīdz kā no rīta pamostās, tā rosība ir sākusies – dzert, ēst, pārģerbties.. kur matu sprādzīte, kur drēbes.. kur lego un skaitā lelle.. tualete un atkal padzerties. .. un tam visam pa vidu arī manas vēlmes un nedaudz vēlāk arī vīra. Rosība pilnā sparā, pāris minūtes vai stundas.. atkarībā no tā pieceļos es 6os vai īsi pirms 8iem.

Rīta rosībai mājās paejot, pienāk ceļa rosība – Renāra vešana uz dārziņu un divreiz nedēļā arī Patrīcijas vešana pie aukles. Āra jakas, apavi, mašīnā kāpšana.. sprādzēšanās un īstās dziesmas izvēle.

Tās dienas, kurās vedu mazo dāmu Patrīciju pie aukles ir mazās svētku dienas, jo zinu.. šajās dienās ir vislielākā iespējamība, ka tikšu pie kāda klusuma brīža.. pie mirkļa, kad mājās esot dzirdēšu klusumu “’džinkstam” ausīs, kad ar vieglu harmoniju sirdī varēšu uzlūkot rāmo virtuves galdu un sajust sevi šajā visā, tā īsti un mierpilni :)

Ir tik jauki piedzīvot abas šīs lietas, kā rosību, tā mierpilno klusumu.. tas rada zināmu līdzsvaru un prieku par abām šīm daļām. .. ir dienas, kad prātoju, vai tiešām ir jāved Patrīcija pie aukles? Jo, ja esmu mājās, tad it kā varu atstāt mājās arī viņu (iespējams iegūt kādu “brīvu” eiro..) .. un tad pretī parasti ierunājās kāda cita balstiņa manī, kas saka, nē – tomēr ved viņu! .. un labi, ka tā, jo tikai šajos mirkļos (kad esmu viņu aizvedusi un pārrodos brīvā mājā) es apjaušu, cik ļoti man tas patiesi ir nepieciešams, šī atslodze esot mājās ar Matildi vien, šie klusuma brīži, šī it kā nekā nedarīšana.

Jāsaka tā, šos mirkļus ir jāprot arī novērtēt un pat “ieraudzīt”, jo ir gadījies arī pavadīt šos mirkļus “mokoties” kādos emocionālajos pārdzīvojumos vai “cepoties” par kādu šķietami neatrisināmu problēmu.. un, ja tā – tad kaifs par klusumu tiek palaists garām un attiecīgi arī rosības brīži sāk kļūt apgrūtinoši. Brīdī, kad izdodās baudīt to, kas dots par spīti visam “apkārt” notiekošajam, notiek brīnumi.. dzīve sāk šķist skaistāka un piepildītāka, daļa problēmu atrisinās pašas no sevis un atrodās vietiņa arī laimei.

Esmu novērojusi, ka “noķerot” klusuma mirkļus mājās, tas sāk izdoties arī ārpus mājām.. piemēram, pastaigā ar Matildi, ja viņa aizmieg ergosomā, .. mašīnā, ja mazie aizmieg, .. ciemos esot, ja mazie spēlējas un es uz brīdi kaut kur “izlavos”.. pastaigā, kafijas pauzē. Šādi mirkļi ir un īstenībā teju katru dienu, ja izdodas tos “ieraudzīt" :)

Ja tiem patiesi ļaujas, tad tie ļoti uzlādē un dod spēku, tajos dzimst jaunas idejas un jaunas apņemšanās. Tie var būt arī skumji un asaru pilni, un arī tas ir labi, tie var būt aizkustinoši un spārnos ceļoši, un tas ir patiesi skaisti.. tie var būt arī rāmi un mierpilni, kā šoreiz. Tie nenoliedzami ir īpaši un vajadzīgi, atliek vien tiem ļauties un piedzīvot tos.

1 Super!