Rit trešais gads, kopš palīdzam mācīties bērnam ar disleksiju. Daudzskaitlī ietilpst ne vien ģimene, bet arī visi, kas meitu skolo un ir viņai līdzās.

Disleksija ir reāla.
Disleksija mulsina.
Disleksija ir izaicinājums.
Disleksija rosina uzdot jautājumus un meklēt atbildes.
Disleksija ir iespēja paraudzīties uz daudz ko citādi.
Disleksija mudina meklēt netipiskus risinājumus.
Par disleksiju IR jārunā.

Tiem, kas par disleksiju nezina neko – tā NAV SLIMĪBA. Disleksijas cēloņi arvien ir neskaidri. Tas, ko par disleksiju sadzirdēju – disleksija ir lasīšanas traucējums, kad smadzenes transformē grafisko attēlu (burtu), tāpēc atcerēties burtu kombinācijas (piemēram, zilbes) ir grūti. Mūsu lasītprasmes pamatā esot atmiņu “kartotēka”, kurā ir dažnedažādas burtu kombinācijas, kas uzkrātas lasīšanas gaitā. Vēl grūtības lasīt rada grūtības rakstīt (disgrāfiju), taču grūtības rēķināt (diskalkulija) var būt un var nebūt. Katrs gadījums ir individuāls un var būtiski atšķirties no citiem. Iespējams, kāda no manis minētajām niansēm ir nepatiesa vai daļēji patiesa, tas vien apstiprina manu pārliecību, ka par disleksiju runājam ļoti MAZ. Pilnīgākam priekšstatam pievienoju definīciju, kas pieejama Latvijas Disleksijas biedrības mājaslapā:

Starptautiskā Disleksijas asociācija (www.interdys.org) disleksiju definē šādi:
"Disleksija ir neirobioloģiskas izcelsmes specifisks mācīšanās traucējums. To raksturo grūtības precīzi un/vai tekoši izlasīt vārdus un vājas pareizrakstības prasmes. Šīs grūtības parasti nosaka deficīts fonoloģiskajās prasmēs. Lasīšanas grūtības bieži ir negaidītas, salīdzinot ar citām cilvēka kognitīvajām spējām un labu, vecumam atbilstošu apmācību. Disleksijas sekundārās sekas var ietvert grūtības saprast lasīto un samazinātu lasīšanas pieredzi, kas savukārt ietekmē vardu krājuma attīstību un vispārējās zināšanas."

Domāju, ka reakcijas un spriedumi, tuvu sastopoties ar disleksiju (vispār ar bērna citādību), ir līdzīgi. Apjukums, neziņa, bailes, raizes, šaubas, sirdssāpes. Meitas disleksija atgādināja arī pašas skolas laiku. Atceros sporta stundas un normatīvus, un kārti, kurai visnotaļ viegli pārlēca tie, kuru augums bija 170 cm, un pārliecību, ka es NEPROTU lēkt, jo kārts otrā pusē veikli tiku, vien izlienot pa apakšu vai apejot apkārt. Daudzi tos augstumus pievarēja, un tas bija NORMĀLI, atbilstoši normai. Viņi bija normāli... Ak! Vai atceraties ne tik senos laikus, kad būt labrocim bija normāli, bet kreiļus “pāraudzināja”? Arī prast lasīt, šķiet, ir normāli... Prātoju un pārspīlēju - kas notiek, ja cilvēks lasīt neprot? Vai viņš neattīstās, nekļūst gudrāks, neko nezina? Tā taču nav!

Meitiņa mācās lasīt (un rakstīt). Iespējams, viņa vēl ilgi MĀCĪSIES to darīt. Viņa lasa, bet lē -nām, ilgi un ar MILZĪGU piepūli. Arī dejošanai nepieciešms spēks, koncentrēšanās, taču deju soļus viņa apgūst ātri, aizrautīgi, teju nemanot. Ar lasīšanu un rakstīšanu tā nenotiek. Pat ja ļoti, ļoti gribas un cenšas, cik spēka. Lasīt un rakstīt viņa mācās pie logopēdes (izcilas!), kura, domā, kā bērnu ieinteresēt, apmāca ģimeni un rosina pamatīgi strādāt. Līdzās logopēdei meitiņa jūtas droša un varoša, bet aiz durvīm ir cita pasaule, cita dzīve...

Lasot mēs iegūstam informāciju, taču tas nav vienīgais veids, kā to izdarīt. Bērniem ar disleksiju ļoti noder prasme KLAUSĪTIES. Arī iztēli var vingrināt klausoties un skatoties. Bet rakstīt var, izmantojot datoru.

Atceroties laiku, kad strādāju skolā, sirds nodreb. Vai patiesi to daudzo gadu laikā man negadījās sastapt bērnu, kam ir disleksija? Domāju, ka par to nerunāja. Vismaz mani tik svarīga informācija nesasniedza. Par disleksiju drīkst nerunāt vai runāt pusvārdos, taču ir grūti palīdzēt bērnam ar disleksiju mācīties, ja par to nekas nav zināms. Domāju, ka tieši nerunāšanas dēļ, skolotājas darbā man neizdevās palīdzēt mācīties bērnam ar disleksiju, vismaz kaut ko par to zinot. Bērnus, kuriem mācībās “neveicās”, kuriem bija mācību grūtības (arī lasīšanas un rakstīšanas grūtības), sastapu ik dienu... Palīdzēju, kā spēju. Ikvienam bērnam – ar/ bez mācīšanās grūtībām, nepieciešami cilvēki, kas atbalsta, tomēr ar to vien nepietiek. Vajadzīga arī piemērota apmācība.

Svarīgi, ka meitai līdzās IR cilvēki, kas viņu saprot, kas saprot disleksiju, un arī tie, kas cenšas izprast. No sirds pateicos ikvienam, kas palīdz viņai augt ar ticību sev un pārliecību, ka mācīties var dažādi. Tiem, kas iedvesmo viņu pieņemt disleksiju un strādāt ar to. Tiem, kas nepamet viņu neizpildāmu uzdevumu priekšā. Tiem, kas mācās paši, lai palīdzētu mācīties bērnam ar disleksiju.

Vakar nokrita zvaigzne. Aizšmauca tik ātri, ka vēlēšanos nepaguvu izdomāt. Beatrise mierināja, ka to var izdarīt arī vēlāk. Piemēram, tagad.

Lai ikviens spēj viegli pārlēkt aizspriedumu kārtij un nešaubās par cilvēkiem ar disleksiju! Lai bērniem ar disleksiju ir iespēja mācīties viņiem saprotamā un pieņemamā veidā! Lai mēs nebīstamies no disleksijas, bet zinām, kā rīkoties! Lai arī Latvijas izglītības sistēmā notiek tās nepieciešamās pārmaiņas, kas palīdzēs bērniem ar disleksiju augt ar vēl lielāku pārliecību par sevi un savām spējām!

2 Super!