Vakar ieguvu savu pirmo sertifikātu “psiholoģija grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību aprūpē”, tā teikt esmu apguvusi konsultēšanas prasmes, lai tās varētu izmantot savas profesijas ietvaros. Skan brīnišķīgi.. un tik tiešām ir arī. Raugoties uz bildi, droši varu teikt, ka brīdis, kurā turu rokā šo sertifikātu ir laimes pilns! .. taču cik dauuuudz visa kā ir aiz tā.. un tieši par to šoreiz būs stāsts.

.. vispirms jau acīmredzamākais, reālas mācību stundas ģimenes un psiholoģijas centrā “Līna”, reizi mēnesī, vairākus mēnešus pēc kārtas, gandrīz visas dienas garumā – šī būtu tā patīkamāka stāsta daļa, man patīk uzzināt ko jaunu, patīk paplašināt savu redzes loku un galu galā man dikti tīk pavadīt veselu dienu brīvai no saviem trim burvīgajiem bērniņiem.

.. un tad nāk visi tie cilvēki, tie mani tuvie un mīļie, kuri atbasltīja mani šajā izvēlē, kuri bija man līdzās un īstenībā tikai pateicoties viņiem es vispār varu turēt rokās šo sertifikātu. Vīrs, kurš katru reizi pieskatīja mazo Matildi (labi, ne katru, jo mācības es uzsāku esot stāvoklī) un Patrīciju, un šķiet bija reizes, kad viņš pieskatīja arī Renāru. Pieskatīt visus trīs bērniņus reizē ir milzīgs izaicinājums, ko mans vīrs paveica godam. Īstenībā pieskatīt vienu pašu Matildi teju visu dienu ir jau kārtīgs varoņdarbs, kur nu vēl visus trīs :)

Mana māmiņa un tētis, kuri bija man līdzās. Emocionālais un finansiālais atbasts, kas man ir ļoti būtisks un nepieciešams. .. paši bērni, kuri “ļāvās” pieskatīties, bija veseli un dzīvi mīloši :) Vita Kalniņa, kas pasniedza šīs nodarbības, viņas palīgs un pati grupa. Liels paldies no manis par to.

.. un tad vēl par aizkadriem mājās, par tiem brīžiem, kad pārrodos mājās pēc mācībām.

Tas brīdis, kad ienāku mājās vienmēr ir jauks. Bērni priecīgi skrien pretī, vīrs samīļo un sabučo.. šo brīdi es izbaudu, jo mēs visi tik tiešām priecājamies viens otru redzēt. Tad nāk otrā fāze, jauka laika pavadīšana kopā.. citreiz tās ir vakariņas, citreiz pastaiga.. laiks, kurā mūsu enerģijas savijas ciešāk kopā, miers pārņem mājās esošos.. Matilde jūtami uzelpo, bērni kļūst mierīgāki un vīrs palēnām atslābts.

Šis brīdis ir patīkams un mulsinošs reizē, jo pavisam neilgi pēc šī miera vienmēr seko izlāde. Šī diena no visiem maniem mīļajiem ir paprasījusi vairāk kā “parasta” diena un savu iekšējo mieru un līdzsvaru atjaunot grib ikviens.

Vispirms es veltu laiku Matildei, pabaroju, paraudinu un pēc tam visbiežāk nolieku gulēt. Neliela atelpa man un, tad seko Patrīcija – arī viņu es uzklausu (citā istabā), pamīļoju.. iedodu padzerties. Ja pēc tam Renāriņš man saka, ka arī viņš grib parunāt, tad arī viņu es uzklausu un pamīļoju. Esmu ļoti pateicīga, ka man ir pieejams šāds enerģiju ievirzošs instruments, proti, ka jūtu bērnu vajadzību pēc runāšanas un spēju to apmierināt, viņus uzklausot. Pretējā gadījumā vakars būtu ļoti samocīts, jo bērni mūs vienkārši “apēstu” un naktsmiegs ar Matildi būtu maigi izsakoties traucēts.

Kad visi trīs bērni tiek “pārlādēti”, es pievēršos vīram – apjautājos kā viņam gāja, uztaisu kādu tējiņu un vienkārši paguļu blakus, ja rodās tāda iespēja.. ar to vakars arī nereti beidzās un ir jāsāk gulēt iešanas procedūra bērniem, zobi, pasaciņa..

.. un vēl viena maza nianse. Tas, ka vīrs pieskata bērnus vēl nonozīmē, ka viņš pieskata arī māju.. :) kad pārrodos mani sagaidi brīņišķīgs bardaks pilnīgi visās istabās.. un, lai to savestu kārtībā ir nepieciešams tieši tik daudz, cik man vairs nav! :) Ideālā variantā, ja nākošā diena man ir brīva, tad arī mājiņa tiek apmīļota un visa mūsu ģimenes “sistēma” ir atpakaļ ierindā.. ja tā nav, tad savākšanās “atpakaļ ierindā” ievelkas pāris dienas un tas nebūt nav forši.. taču sapņu vārdā ir iespējams viss! :)

Tā lūk, ja ko dikti, dikti gribās, tad ir jāmēģina! Pasaule sadosies rokās un tev palīdzēs, tikai vēlies un dari :)


0 Super!