Ir pagājušas nu jau vairāk nekā 2 nedēļas četru cilvēku komplektā, un atziņa ir tikai viena – ir grūti. Manas smadzenes ir ieņēmušas jaunu – vates – agregātstāvokli, mana vīra asinsspiediens (kas jau mantots nežēlīgi augsts no tēva) kāpj vēl ņiprāk, mans saukārt mazgulēto nakšu un vispārēja noguruma dēļ – krīt. Nākas cerēt, ka manas mīļākās grupas The Doors dziedātais – it’s always darkest just before the dawn – ir patiess arī mūsu situācijā un ar laiku viss uzlabosies.

Miegs?

Pirmās dienas ar Emmu loģiski bija ietītas rožainā burbulī, kad miega trūkums kaulos nekož. Tomēr – tā kā ārste maigi mudina domāt par svara pieaugumu (viņai šobrīd ir knapi, knapi pāri 3kg atzīmei), šobrīd es varu aizmirst par knupjiem un citiem izsalkuma apmānošiem rīkiem: meitenei vajag ēst un pēc iespējas biežāk. Tas automātiski nozīmē arī aktīvu zīdīšanu naktī. Tad nu manas dienas paiet ar meitu pie krūts +/- ik 2 stundas (uz 30 minūtēm) un naktī arī pāris reizes. Kombinācijā ar nenogurdināmu divgadnieku dienas laikā šis ir reāls izaicinājums spēka rezervēm.

Atpūta?

Jā, man ir nenormāli paveicies ar palīgiem. Šīs divas+ nedēļas man katru dienu talkā ir nākusi mamma, parūpējoties gan par mājas uzfrišināšanu, gan gardām, sātīgām maltītēm, taču fiziski atkopties pēc operācijas un rūpēties par 2 bērniem, kas grib savu uzmanību, ko dažubrīd var nodrošināt tikai un vienīgi mamma, paņem vairāk nekā es biju sākotnēji domājusi. Vīrs nu ir atgriezies darbā (ar lielu prieku), un līdz mielēm atklāti atzīst – šobrīd mājās viņam ir par grūtu. Tā kā es lielāko dienas daļu pavadu ar zīdaini rokās, viņam nākas tikt galā ar vecāko, kas savukārt izpilda jauna līmeņa kaitināšanas trikus, kas iepriekš mums ne prātā nebija ienākuši.

Ar cerību nākotnē

Es apzinos, ka nu, kad mana mamma ir prom un arī vīrs var pieslēgties tikai vakaros, misija Tiec galā ar diviem pacelsies jaunā grūtības pakāpē. Vēl gan man priekšā 2 nedēļas, kad var pieslēgties mans tētis ar ārā iešanām un dēla izklaidējošo programmu. Taču nāk klāt ēst gatavošana un mājas tīrīšana, kas tomēr paņem savus laika un spēka resursus. Domājot jau par tālāku nākotni, esam negribīgi iegādājušies arī ratu kāpsli, kuru tā jaunais īpašnieks pieņēma ar sajūsmu – vismaz varam atvadīties no vieglajiem, saliekamajiem ratiem dēlam, jo pēc viena eksperimenta ar abu ratu vienlaicīgu stumšanu, atmetu domu par šādas tehnikas ieviešanu ikdienā.

Sākums nav viegls. Ar Austri ap šo laiku jau biju iedzīvojusies pamatīgās pēcdzemdību skumjās, šoreiz esmu mazliet cerīgāka un prātīgāka. Vienīgais, uz ko no sirds ceru, ir, ka manam vīram nebūs nepieciešamas spēcīgākas zāles pret augstu asinsspiedienu, jo mana nojauta saka, ka vēl kļūs manāmi grūtāk pirms baudīsim pavēju un harmonisku plezīru četratā. 

2 Super!