Kopš meitiņas piedzimšanas, atkārtoti.. jau trešo reizi, tieku brīvprātīgi piespiedu kārtā “piesieta” pie mājām. Šis notikums atkal liek man atgriezties tur, kur šķietami vairs nevēlējos būt.. nav tā, ka man nepatiktu būt mājās, gluži vienkārši ar jaundzimušo mājās sanāk būt pārsvarā un vēl ar pievienoto vērtību – visādiem kopšanas darbiņiem, kā sev, tā mājai.. tā mazajai un arī “patstāvīgajiem” mājas iedzīvotājiem. Milzīgs darbs, kas veicams katru dienu.. darbs, kas paņem teju visus manus resursus un ir apkārtējiem neredzams.

Dīvainā kārtā jāatzīst, ka ar trim bērniņiem šobrīd es tieku galā labāk nekā pirms četriem gadiem ar vienu.. :) nesenā sarunā ar kādu paziņu, šajā jautājumā izskanēja tāda frāze kā “nu jā, muskulīts varētu būt uzaudzēts” un tik tiešām man nācās secināt, ka muskulīts bērnu audzināšanas jautājumā, būšanā un dzīvošanā ar tiem man ir labi uzaudzēts :)

.. un šķiet tieši ar Matildes (trešā bērniņa) piedzimšanu, es šo savu dzīves misiju, būšanu par māmiņu un muskulīša audzēšanu beidzot esmu izvēlējos piedzīvot uz visiem 100%. Es no sirds cenšos darīt visu, kas manos spēkos, lai mēs būtu veseli, priecīgi, laimīgi un tādi, kādi mēs esam, un tieši šādā stāvoklī vēl piedzīvot un baudīt to, kas mums dots.

Esmu sākusi gatavot ēst (iespēju robežās), iet pastaigās teju katru dienu, no rītiem celties agrāk, saposties un sabučot savus mīļos, kad viņi pamostās.. iespējams tas kādai māmiņai šķiet pašsaprotami.. taču man tas tikai tagad sāk kļūt pašsaprotami.. tas tikai tagad sāk ieņemt svarīgu lomu manā dzīvē.

Iepriekš es negatavoju vispār (un lepojos ar to), es pastaigās gāju reti (ar pirmo bērniņu reti, jo dzīvoju septītajā stāvā un augstums man bija lielisks attaisnojums, lai sēdētu mājas.. ar otro gāju pastaigās biežāk, taču arī bieži “burkščēju”, jo ar diviem taču ir dikti grūti iziet!), cēlos no rītiem pēdējā brīdī un skrējiens, lai izietu ārā no mājās gandrīz vienmēr beidzās ar kašķi manā un bērnu starpā.

Esmu sapratusi to, ka mana labsajūta ir ļoooti svarīga un šķiet pati primārā, kas man jākopj, lai tik tiešām šo darbiņu vidū vēl spētu izbaudīt savu skaisto dzīves misiju.. “noķertu” mazās Matildes smaidu un brīžus, kad viņa ir fantastiska, ieraudzītu savā pricesītē Patrīcijā mazu skaistu meitenīti ar tikai viņai raksturīgo redzējumu uz lietām un pasauli, un sajustu sava dēla Renāra vīrišķīgo skatījumu uz lietām.. maza puisēna redzējumu ar jau dikti vīrišķo “piesitienu”.

.. kad pieiet tām lietām “nopietni”, kad mīlestību sāk rast “darbības vārdā” - rūpēs un visās no šī vārda izrietošajās darbībās, tad skaisto brīžu kļūst arvien vairāk :)

Ilgi es pretojos mājas darbiņu veikšanai.. tīrībai un kārtībai.. jo ir taču tik daudz citu svarīgu lietu šajā pasaulē, kas jāpiedzīvo un mājas kārtošana ir tīrā sodība, kas “atņem” man šos mirkļus (tā es domāju).. taču šobrīd man tā nebūt neliekās. Es ar prieku katru dienu kārtoju savu mīļo mājokli (ne jau visu dienu.. taču šķiet kādu stundu no rīta un nedaudz vakarā noteikti), ar prieku cenšos reizi dienā pagatavot situ maltīti, lai mēs visi būtu veseli un enerģijas pilni, un ar mīlestību cenšos uzlūkot sevi katru dienu.. ar labiem vārdiem, labām domām un pateicību.

Ziedi.. tā ir lietiņa, kas mani dikti iepriecina un iedvesmo katru reizi, kad uz tiem paskatos.. šo apzinoties es pievēršu tam īpašu uzmanību, ļauju sev pirkt pati vai arī palūdzu tos vīram.. tā, lai ziedi man mājās būtu pieejami, kad vien vēlos.

.. un tā tas sākās, ar mazumiņu.. vispirms ar ziediem, tad ar pastaigām un mājas mīļošanu, līdz beidzot ar agru celšanos un pat ēst gatavošanu. Kopjot savas “baterijas”, arvien vairāk sāku apzināties, ka dzīve ir domāta man, ka būt par mammu ir brīnišķīgi.. liels izaicinājums, liels darbs un nenoliedzami arī liela laime.

1 Super!