Vasarā jautājums par bērnu drēbītēm man nebija īpaši aktuāls, jo tad tās ir vajadzīgas salīdzinoši nelielā daudzumā.. staigāt var arī ar basām kājām.. nekādas šalles un cepures.. taču, atnākot rudenim, kad ārā pēkšņi kļūts krietni vēsāks, jautājums par bērnu drēbītēm aktualizējās ļoti ātri.. un tas “nes līdzi” ne mazums emociju.

Vieglu šoku par to, cik ilgi tagad aizņem vienkārša pastaiga vai došanās ārā no mājās, braucot uz dārziņu. Prieku par to, cik drēbītes ir skaistas un, cik burvīgi varu izpausties tās ģērbjot abām dāmām (jo Renārs jau ģērbjās pats) .. un ir jaušamas arī dažas ne tik patīkamas emocijas, tādas, kā bažas par finansiālo pusi, jo īstā izmēra apavus, cimdiņus un cepurītes nu jau vajag veseliem trim bērniņiem.

Ikdienas vajadzības arī “neiepauzē” brīdī, kad rodās šādas apģērba vajadzības un līdz ar to viegla nedrošības sajūta ir jūtama. No otras puses jūtu sevī izaicinājumu paļauties uz “augstākiem spēkiem” .. jo viss, kas mums ir vajadzīgs tiks mums iedots, kā arī izaicinājumu paļauties uz vīru, ka viņš spēs šo visu nodrošināt, jo kā nekā tā taču ir viņa šīs pasaules stiprā puse.

Principā to es arī izvēlējos, mēģināt paļauties. Darīju zināmu vīram visas mūsu vajadzības un pie reizes “augstākiem spēkiem” palūdzu Matildei kombinezonu (jo tas man šobrīd ir pats aktuālākais). Likās, ka mājās atradīšu kādu kombinezonu Matildei.. jo Renārs un Patrīcija taču arī kādreiz bija tik maziņi un kombinezons viņiem noteikti bija, taču nekā.. “pārejot” pāri visiem skapjiem mājās neko neatradu, laikam visu veiksmīgi esmu kādam atdevusi vai izmetusi :)

Nu lūk, domforma tika “palaista” un lūgums izteikts, un tā es mierīgi dzīvoju.

Šodien no rīta izlēmu doties ciemos pie savas mīļās māsīcas. Te vienmēr ir ļoti jauki, mājīgi un mīļi. Liela skaista viesistaba, kurā mazie var spēlēties un divi brīnišķīgi galdi (viens virtuvē, otrs minētajā istabā) pie kuriem parasti notiek fantastiska enerģiju apmaiņa.. sarunas un sievišķā hormona oksitocīna ražošana :)

Šoreiz sarunas gaitā es ieminējos, ka mazajai Matildei ir vajadzīgs kombinezons.. un notika brīnums.. māsīca izvilka no saviem krājumiem kasti ar vairākiem viņai šobrīd nevajadzīgiem kombinezoniem! Kāds prieks un kāda laime, manis “pasūtītais” brīnišķīgi siltais rudens kombinezons mūs atrada :)

.. un šī nebūt nav pirmā reize, kad šādi pie manis “atnāk” bērnu drēbītes. Protams, vīrs arī ir pircis lielu daļu drēbīšu, taču šķiet tik pat liela daļa ir “atnākusi” arī citos veidos.. no māsīcas, no draugiem, no cilvēkiem, kurus pat īsti nepazīstu, bet kuri zina, ka man ir vairāki bērniņi un to, ka drēbītes šādi es pieņemu. Zinu, ka līdzīgi ir iespējams tikt pie drēbītēm arī internetā, taču šo iespēju es izmantojusi neesmu.

Tā lūk.. don't worry, be happy.. un liela daļa “problēmu” nereti atrisinās pašas :)

0 Super!