Rit pirmās 24h kopš esam mājās jaunajā komplektācijā – četratā. Ceturtdien, 20. septembrī, moža un enerģiska mums pievienojās Emma. Smalka, trausla balerīna, kas vēro pasauli ar tādu aizgrābtību un interesi, kas spēj palūkoties acīs tik dziļi un trāpīgi, ka liekas, ka Tevi saprot kā dvēseles radiniece. Esam laimīgi!

Ir pienācis pirmais mirklis, kad abi bērni guļ vienlaicīgi un ir iespēja mazliet atvilkt elpu mums, vecākiem. Vīrs ķer pie grāmatas, es – pie datora pirmo reizi kopš Emmas piedzimšanas. Ko varu teikt, baudot savu jauno dubult-mammas statusu? Uh un ah, būs interesanti un izaicinoši nenoliedzami!

Satikšanās

Kā jau rakstīju iepriekš, mani šoreiz satrauca gan operācija, gan pēcoperācijas periods (paldies tām mammām, kas dalījās savā pieredzē un izteica atbalstu!). Par mani Rīgas Dzemdību nama operbloka fantastiskā komanda parūpējās pirmšķirīgi! Jā, bija bail, bet viss norisinājās kā pa diedziņu – abi ar vīru sagaidījām pirmo kliedzienu, samīļojām mazo meiteni, tad vīrs ar viņu kopīgi paviesojās pie ārstiem, kamēr mani aizšuva filigrāni un ārkārtīgi rūpīgi.

Pēc nokļūšanas novērošanas telpā nācās mazliet (tikai mazliet!) pagaidīt, līdz man vīrs atnesa mazo un vecmāte uzreiz pielika pie krūts. Ālelūja, zīdīšana aizrullē! Pēc kāda laiciņa viņa atgriezās un pārlika mazo pie otras krūts tā, ka man ne mazākais muskulītis nebija jāpakustina. Vēl kāds laiks un esam jau palātā, lai sāktu aprast ar pasauli.

Pēc-satikšanās realitāte

Rožaina, spēcīgu medikamentu radīta satikšanās un krass kontrasts ar mirkli, kad anestēzija pilnībā atstājusi ķermeni – izrādās, trešais ķeizargrieziens ir patiesa slodze organismam un, kā ārsti man pēcāk apstiprina – sāp krietni, krietni vien intensīvāk un trakāk nekā iepriekš. Tā ka līdz asarām un krampjainiem pirkstiem gultas rāmī. Ja šādi sāp pēc trešā ķeizargrieziena, vai es reiz spētu saņemties ceturtajam?

Mani tomēr izglābj dažādu atsāpināšanas metožu kombinācija, personāls ir atsaucīgs un rūpīgs, tētis dara, ko var, pieslēdzas arī mana mamma (kas, iespējams, vecmātēm sagādājusi lieku rievu pierē, cenšoties parūpēties par mani). Otrā diena jau ir krietni labāka, taču tad pieslēdzas sāpīga zīdīšana, kas, lai gan pareizi izpildīta no abām iesaistītajām pusēm, ir vienkārši jāpārcieš. Trešā, ceturtā diena ar piena ienākšanu arī nav diži tīkama ballīte – ja vien kāds uzskata, ka ballītes neatņemama sastāvdaļa ir akmens cietas krūtis, kas draud uzsprāgt kā atombumba aukstā kara laikā.


Tomēr visam par spīti jau ceturtajā dienā mana smalkā lēdija ar dzimšanas svaru ~3kg atkal sāk pieņemties svarā, ar mani viss ir kārtībā un – lūk – mēs esam mājās! Paldies, paldies, paldies, Rīgas Dzemdību namam, manam vīram un ģimenei, esam gatavi pavisam jaunai dzīvei visi kopā!

0 Super!