Stāsts par mīļajiem.. par tiem, kas vienmēr ir blakus :)

.. un šoreiz par māmiņu. Bija vasaras beigas, kad māmiņa man paziņoja, ka septembrī viņa kopā ar ģimeni un draugiem dosies ceļojumā uz Bali, trīs nedēļas ar vienu dikti skaistu mēŗki, lai atpūstos. Es šķiet priecājos vairāk kā viņa par gaidāmo braucienu.. draugi, ģimene, saule, atpūta.. kas var būt labāks?

Tuvojoties noteiktajam datumam es savu māmiņu tik bieži satikt vairs nevarēju, kā nekā jāsagatavojas ceļojumam.. mantas, pirkumi, māja.. un tad vienā brīdī es apjautu, ka es viņu tik tiešām neredzēšu veselas trīs nedēļas.. nekādas kopīgas kafijas dzeršanas vai kādas maltītes ieturēšanas, nekādas sarunas par bērniem vai vispār notikumiem dzīvē, mans atbalsts, mans dikti “labais” un arī “ne tik labais” būs prom salīdzinoši ilgu laiku.

To apjaušot sajutu veselu emociju gammu.. prieku, skumjas, bēdas, saviļņojumu un galu galā mīlestību.. tik ļoti, ļoti spēcīga sajūta, kuru vārdos aprakstīt nav iespējams, bet es zinu.. tā ir mīlestība, mīlestība, kuru jūtu pret savu māmiņu un milzīga pateicība par to, ka viņa vienkārši ir.

Dzīvojot ikdienā, visnotaļ sasniedzamā attālumā šādu sajūtu “noķert” izdodas visai reti. Es, protams, mīlu savu māmiņu, taču ne vienmēr šī sajūta ir tik spēcīgi jūtama.

Brīdī, kad apjautu, ka māmiņu tuvāko triju nedēļu laikā nebūs iespējams satikt, ja to vēlēšos.. tad, gan.. visu manu ķermeni pārņēma sajūta kā tas ir, kad jūties laimīgs un pateicīgs par to, ka kāds vienkārši arī ir uz šīs zemes kopā ar tevi. Lai vai kādi notikumi piedzīvoti, kādas sajūtas justas.. tā ir laime, ka otrs vienkārši ir. Caur smiekliem un asarām, pāri visam mīlestība. 

.. un automātiski šī sajūta turpināja plūst tālāk, tālāk uz maniem bērniem un vīru. Tik pat ļoti es izjutu šo mīlestības plūsmu pār viņiem.. cik laimīga esmu, ka arī viņi vienkārši ir, jo kas gan vēl, ja ne mīļie un tuvie ir tie, kas veido mūsu pasauli? Jā, ikdiena.. jā mantas un lietas, kārtība un nekārtība, maltītes un visvisādi brīnišķīgi darbiņi.. bet kam tas viss? Protams, ka mums, man un tev.. tām dvēselītēm, kas te ir atnākušas :)

Tā lūk, šādās patīkamās sajūtās es devos šodien pavadīt savu māmiņu ar viņas ģimeni un draugiem ceļojumā uz Bali. Jāpiebilst, ka arī Lidostai piemīt īpaša aura, var just kā tas ir, kad cilvēki domās ir tur, kur lido.. tāda rosība un viegls pacēlums :)

p.s Nu nekādi nevarēju “palaist” prom māmiņu bez kopbildes.. jo, kurš gan “normāls” un sevi cienošs Latvietis var izlidot bez selfija vai pienācīgas kopbildes? :) (joks) Šī burvīgā bilde ir pievienota blogam :)

.. pārrados mājās, kārtīgi un skaisti izraudājos un, tad atgriezos “šeit un tagad”. Lai tev, māmiņ, jauks ceļojums un man mierpilnas trīs nedēļas! Mīlu, ļoti, ļoti :)

0 Super!