Attiecībās ar bērniem es lielākoties uzskatu sevi par labu mammu. Savus mazos dikti mīlu un iespēju robežās daru visu, kas manos spēkos, lai viņi būtu laimīgi un veseli kopā ar mani.

Jāatzīst, ka visai sāpīgi reaģēju, ja bērns ar savu uzvedību vai notikumiem rāda, ka kaut kas viņa dzīvītē nenotiek tā kā tam “būtu jābūt” (ja viņus grūti nolikt gulēt, ja viņiem parādās iesnas, ja viņi pārlieku agresīvi viens un otru reaģē, ja raud bez šķietama iemesla) – un vēl pie tam, ja es īsti nesaprotu, kāpēc tā notiek. Ir reizes, kad tas manī izraisa dusmas un neapmierinātību, ir reizes, kad tas mani emocionāli sagrauj.. tad, gan nereti uzreiz rodu risinājumu.

Šoreiz stāsts par manu brīnišķīgo meitiņu Patrīciju. Viņai ir divi gadi un šķiet ir sācies kāds īpašs vecuma posms, jo mazā ir kļuvusi īpaši prasīga, kur vien var rāda “radziņus”.. kaprīzes uz katra soļa. Saprotu, ka ar šo viņas izpausmi īsti nekas nebūtu “jādara”.. proti nevajadzētu uzvilkties vai dusmoties par to, tādejādi “barojot” šo viņas uzvedību ar savu enerģiju. Lai to nedarītu man atliek tik vien kā būt labā formā (hi hii.. trīs bērnu māmiņai tīrais nieks) :) .. tik tālu man itkā viss izdodās.

Tad ir otra stāsta daļa - trešā bērniņa ienākšana ģimenē un līdz ar to mazāk uzmanības abiem pārējiem. Ar pirmo bērnu Renāriņu šobrīd viss ir daudz maz mierīgi, viņš škiet savu ir "dabūjis" un īpašu enerģiju no manis neprasa. Savukārt Patrīcija prasa gan. Laikā, kad man būtu jāvar iedot viņai vairāk.. jo jūtu, ka viņai to vajadzētu.. man sanāk iedot mazāk, jo ģimenē ir ienākusi Matilde un tieši viņai primāri es veltu savu enerģiju.

.. un lūk, īpašais divgadnieka vecums, mazāk enerģijas un laika no manas puses, un mazā dāma Patrīcija man “atriebjas” ar savu dienas miedziņu. Ja esam mājās, tad nolikt viņu gulēt pa dienu ir teju neiespējami.

Mazā dāma skaidri parāda, ka te kaut kas nav “riktīgi” - ka viņa savu nav “dabūjusi” un tāpēc atslābt pie dienas miedziņa viņai neizdodās.

Stāsts tieši par šodienu.. no rīta kopā ar vīru aizvedām Renāru uz dārziņu, tad četratā (es, vīrs un abas dāmas) izbraucām šur tur ar mašīnu izdarīt pāris lietiņas. Atbraucām mājās (Matilde bija aizmigusi), paēdām, nedaudz pasauļojāmies un sākām šiverēties pa dārzu.

Pēc brītiņa nolasīju Patrīcijas signālus par vēlmi pēc miedziņa. Pārģērbu mazo, ieliku gultiņā un devos prom. Pēc kāda laika dzirdu, ka mazā spēlējās savā istabā.. ir skaidrs, viņa neguļ. Ieeju istabā, atkal ielieku gultiņā un dodos prom.. un tā vairākas reizes. Pie kādas n-tās reizes es pārvedu viņu uz mūsu istabu, lai guļ tur (jo tur nav nevienas mantiņas ar ko spēlēties). .. tajā brīdī pamodās mašīnā guļošā Matilde.. es viņu paņēmu rociņās un mēs devāmies uz to pašu istabu, kur bija Patrīcija.. “iesim gulēt visas” es nodomāju.

Pēc minūtēm 10 mazā dāma Matilde aizmiga, es biju gatava gulēt uzreiz kā apgūlos :) .. taču Patrīcijai tas nebija pa prātam. Viņa ķiķināja, bakstīja mani, spēra pa gultu.. tad klusāk, tad skaļāk.. līdz es palūdzu viņu iziet ārā no istabas, jo šķita, ka no šī visa varētu pamosties arī Matilde.

Es iemigu.. kad pamodos, lai ietu skatīties, ko dara mani mīļie, vīrs un brīnišķīgā meitiņa Patrīcija, vīrs man parādīja šo bildi (kas pievienota blogam).. kāda viņa iznāca ārā pēc mēģinājumiem iemigt :)

.. nu kā, lai uz tādu dusmojās? Nu nekā :) taču kā veltīti viņai vairāk laika, lai viņa veikmīgi iemigtu.. hmm, tas ir mans šī brīža izaicinājums.

0 Super!