Viens no manas latviešu valodas skolotājas (un, šķiet, jebkuras latviešu valodas skolotājas) mīļākajiem piemēriem interpunkcijas nepieciešamībai ir joks par nošaut nedrīkst apžēlot. Lai gan iepriekš esmu rakstījusi par slidenajiem padomiem no saņēmēja perspektīvas, šoreiz vairāk pievēršos otrai pusei – devīgā devēja ierakumiem, kur ik reizes saskaras ar problēmu: dot padomu nedrīkst likt mierā un to sasodīti nodevīgo komatu.

Mana mīļā radiniece un viņas vīrs, kas ir mūsu ģimeni sirsnīgi atbalstījuši un mācējuši īstajos brīžos gan klusu būt līdzās, gan baudīt saldo laimi un nevaldāmu prieku, šajās dienās kļūst (vai, iespējams, šajā sekundē jau ir kļuvuši) par vecākiem savam pirmajam bērnam. Un es, kas šobrīd ir vien mēnesi iepakaļ ar savu resno vaļa vēderu, spēju vien piesaukt visus dievus un dievības, lai neuzmāktos ar saviem padomiem.

Man taču to ir tik daudz! Gan sākot ar to, kā arī es gaidīju un gaidīju, un cerēju sagaidīt puiku pašu piesakāmies, līdz iebraucu 42+ nedēļā un pamatīgi iestaipītiem iekšējiem orgāniem, muskuļiem un ādu. Gan to, kā beigās gādīgie ārsti nelika man mocīties un ņēma skalpeli palīgā, lai palīdzētu mums satikties – jo, izrādās, puikāns pat nebija domājis pats pieteikties. Un, ka ķeizargrieziena operācija nebūt nav nedzēšams zīmogs pasē, jo, redz, man ļāva censties tikt galā pašai pēc pirmā ķeizara. Tagad gan man jau meitas dzimšanas diena ir zināma un iegrāmatota.

Ai un visi tie padomi ar jaundzimušu puisēnu – par to, kā mazie minči pieprasa pat vairāk uzmanības un mīlestības nekā meitēni, par to kā, vīrieškārtas mazuļi vairāk mokās ar vēdergraizēm mātes hormonu dēļ, par to, kā nevar izlutināt pavisam mazu mazulīti un viņš jāmīļo daudz un dikti, lai sekmētu viņa attīstību. Un vēl un vēl un vēl.

Es tik dotu un dotu, ja man prasītu. Taču man neprasa, tādēļ esmu ieslēgusi savu mēli aiz zobiem un pēdējās 2 nedēļas pat nerakstu topošajai mammai, lai netraucētu. Es atceros, cik netīkams jautājums ir – nu, vai esat jau satikušies? Nē, es pagaidīšu. Pat ja man šķiet, ka viņas ārste nav gana kompetenta, pat ja man šķiet, ka varētu piesaistīt kādu zinošāku speciālistu, pat ja es vairs nevaru sagaidīt.

Jo – patiesībā – šīs domas par radinieci un viņas satikšanos ar mazuli ir tikai māņkustība, manevrs uzmanības novēršanai no tā, ka ir palicis mazāk nekā mēnesis līdz mūsu ģimenes apdeitošanai uz 4, taču mums nav ne vārda meitēnam, ne nobeigti pēdējie darbi, un es tik pieņemos un pieņemos svarā (un par spīti manam pieņēmumam, ka meita iestieps vien brāļa atstātās strijas, oi nē, man ir pilnīgi jauni iestiepumi un izstiepumi, kas mani pēc grūtniecības atstās sniega tīģera cienīgā pasakatā).

0 Super!