Pirms kāda laika spēļlaukumā pie manis pienāca kāda mamma ar nogurušām acīm un uzsāka sarunu. Jāpiezīmē, ka es uzrunu neizprovocēju, tāda veida kontakts ar svešiniekiem nav mans iemīļotais laika pavadīšanas veids, taču pieklājības pēc es māju ar galvu un dialogā iesaistījos. Vispirms viņa kautrīgi pajautāja, cik liela gadu starpība bērniem būs, tad – vai vecākais puikāns iet bērnudārzā. Un tad viņa mani nobiedēja līdz matu galiņiem, nē, līdz kaulam!

Es labi atceros pirmos mēnešus ar savu puiku – haoss, bezmiegs, sāpes ķeizargrieziena rētā, sāpes barojot, vientulība un absolūta atbalsta trūkums. Kad mammai, kas dzīvo Vācijā, reiz stāstīju, ka jūtos vientuļa un man nav ar ko parunāt, viņa neizpratnē nošūpoja galvu un atteica, ka lai nu kā, bet vientuļa viņa gan neesot jutusies, jo visu laiku runājusies ar abiem saviem bērniem. Paldies mammu.

Kad toreiz pāris mēnešu vēlāk puikas pediatre man maigi un iejūtīgi norādīja, ka man, visticamāk, esot pēcdzemdību depresija vieglā formā, un, ka man nepieciešams atbalsts, mana mamma sāka klausīties un censties palīdzēt, savukārt vīramāte īsi noteica – saņemies, nu vienkārši saņemies. Un ar to mūsu saruna bija galā. Lieki teikt, ka vairāk viņu neesmu informējusi par savu emocionālo stāvokli.

No iespējamās pēcdzemdību depresijas (vai pastiprinātām pēcdzemdību skumjām, vai vienalga, kā to dēvējam) es izkārpījos ap mazuļa sešu, septiņu mēnešu vecumu – un atpakaļ neesmu vairs lūkojusies. Sāku rakstīt savus tekstiņus www.miersmajas.lv, sāku sacerēt pasakas, tikties ar draudzenēm, pieņēmu palīdzību no vīramātes (viņa nāca ik pa brīdim pieskatīt mazo puiku), un tad iestājos maģistrantūrā. Atslēga patiešām bija laiks sev. Laiks domām un cita veida radošumam.

Un tā nu atgriežos pie nesenās sarunas spēļlaukumā. Kad svešajai mammai teicu, ka bērnudārzs Rīgā mums vēl pāris gadus nespīd, jo rindas ir zvērīgi garas, un ka aukli atļauties mēs nevaram, sievietei burtiski nošļuka rokas, un viņa uzstājīgi centās mani pārliecināt, ka bez pieaugušo atbalsta ar diviem es galā nu nekādi netikšu. Ka sajukšot prātā. Ka nebūšot laika sev nu nemaz.

Pēc šīs sarunas es Twitter izveidoju neoficiālu aptauju par to, vai, sēžot vienai mājās ar diviem maziem bērniem, ir iespējams izvilkt bez palīdzības no zāles. No vairāk nekā 70 respondentiem lielākā daļa (vairāk nekā 50%) tomēr sliecās ticēt mātes spēkam pašai vadīt saimniecību, dažas ieteica atrast SOS aukli vai mājdārziņu ekstrēmiem gadījumiem.  

Zinot, ka neesmu tas emocionāli stabilākais cilvēks un ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, esmu mazliet izmesta no savas ērtās, līganās laivas. Jāatzīst, es pat prātā līdz šim nebiju iedomājusies, ka galā netikšu – un bērnudārza rindas bija viens no neskaitāmiem argumentiem par otro bērnu. Šobrīd es mazliet piestrādāju pāris projektos, esmu atjaunojusi pāris pusirušas draudzības saites un arī mans vīrs daudz labāk izprot manas vajadzības, nē, manu absolūto nepieciešamību pēc laika sev. Vai tam visam būs laika pēc?

Nākammēnes mēs būsim četri. Aukles man nav, taču ir vīramāte, vīram atvaļinājuma nav, taču uz pāris nedēļām sākumā talkā pieteicies mans tētis. Situācija nav ideāla, taču man iedalītas labākās kārtis, kādas es varētu vēlēties. Redzēsim, kā man veiksies!

1 Super!