Es nekad neesmu bijusi pasaules pacietīgākais cilvēks, vai arī pasaulē tolerantākais un iecietīgākais personāžs, vai vispār – labs pilsonis (lai gan mani draugi un ģimenes locekļi, protams, šim apgalvojumam iebilst). Mans pirmais bērns līdz ar piedzimšanu ķeizargrieziena operācijā burtiski ir uzšķērdis manu būtību un šūnu pa šūnai spiež mani kļūt par tādu cilvēku, kāda es vēlētos būt sava bērna acīs. Un pats smagākais pārbaudījums ir jau manis minētā pacietības un iecietības apgūšana – tīrās mokas.

Pirmie 4 mēneši ar mazuli bija elle: pielāgošanās jaunam dzīves ritmam, savu iegribu un vēlmju nolikšana malā, konstants nogurums un miega bads, kā arī katastrofāls pašrealizācijas, pašizpausmes laika trūkums. Laikam ejot un savstarpēji adaptējoties, esmu iemācījusi sev iekāpt bērna šaurajās kurpītēs un censties saprast, kā viņš redz apkārtējo vēl tomēr tik nepazīstamo un mazliet satraucošo pasauli. Ap astoto viņa dzīves mēnesi es jau sāku uzelpot un pamazām atkal baudīt dzīvi. Līdz šim.

Man ir grūti saprast iemeslu – iespējams, tā ir dažādu faktoru kombinācija: instinktīva nojausma par ģimenes pieaugumu un viņa drīz neizbēgamo gāšanu no troņa, karstums, vasaras piedzīvojumi, sava es apzināšanās un gandrīz-divgadnieka krīzes sagaidīšana – taču pēdējais mēnesis ar bērnu man atgādina to elli, kad viņš tikko piedzima, vien pilnīgi citā, neciešamākā līmenī. Un man šķita, ka tā elle ir vēl vismaz 7 nedēļu attālumā!

Gandrīz-divgadnieka ragi un nagi tiešām pēdējā laikā ir paaugušies kosmiskā līmenī: regulāra un absolūta iepriekš noteikto un ievēroto mājas likumu ignorēšana, scēnas ar želejas-kājām un vāļāšanos uz kāpnēm, sevis un vecāku sišana, kliegšana, pat reiz histērija. Man dažubrīd tiešām nolaižas rokas un sākas panika: kur, KUR ir palicis mans mazais mīļais puikāns, ar ko varēja sarunāt, izskaidroties un atrast labu kompromisu?

Līdz šim visi jaunievedumi uzvedībā ir bijuši pārejoši, bet šī tipinātāja murgi šķiet uz palikšanu uz ilgāku laiku. Es jūtu, ka puikā dzimst raksturs un personība, tomēr disciplīna, sabiedrības normas un laba uzvedība arī ir jāmācās. Un šobrīd es pat nezinu, no kura gala ķerties problēmai klāt – jo īpaši ņemot vērā, ka pavisam drīz man būs jātiek galā ar vēl vienu bērnu.

Es lasu un taujāju riņķī pēc pozitīvām un nevardarbīgām metodēm robežu nospraušanai, bet vēl neesmu uzgājusi īsto atslēgu. Tikmēr mana balss kļūst skaļāka un pacietība dilst arvien plānāka un plānāka. 

Vēršos arī pie jums – kā jūs tiekat ar divgadnieka nebēdnībām galā?  

0 Super!