Vai vēl atceries mani? Kādu brītiņu (šķiet mēnesi) biju veiksmīgi nozudusi no blogu rakstīšanas.. jāatzīmē, ka tam par iemeslu kalpoja kāds man dikti svarīgs notikums. Ja sekoji līdzi maniem rakstiņiem, tad pieļauju, ka nojaut, ka runa ir par meitiņas piedzimšanu.

Tas notika 8.jūnija rītā (lai gan šķita, ka varētu notikt arī 7.jūnija vakarā Elpas nodarbībās). Diena bija burvīga, silta un saulaina. Piecēlos ar domu, ka abus mazos (Renāru un Patrīciju) vedīsim uz dārziņu un pie Aukles, tad kopā ar vīru dosimies pastaigā gar jūru un vēlāk pēcpusdienā es rakstīšu blogu (kā reizi par piedzīvoto iepriekšējās dienas Elpas nodarbībā), taču meitiņai izrādījās bija citi plāni..

Jau kopš brīža, kad piecēlos ik pa brītiņam jutu tādas kā kontrakcijas.. lai gan šīs nav manas pirmās dzemdības un šķiet, ka man vajadzētu zināt, kurā brīdī process tiešām ir sācies, es nezināju.. Tikai biju vērīga pret notiekošo. Brīdī, kad bija jābrauc ārā no mājās, lai vestu mazos savās gaitās, es izvēlējos tomēr palikt mājās.. a ja nu?

Paēdu, iegāju dušā, paralēli piekārtoju māju, sazinājos ar vecmāti un draudzeni, kura bija plānojusi fotografēt dzemdības. Teicu, ka iespējams process ir sācies. Vēlējos zināt, vai vecmāte ir pieejama.. vai varu palikt mājās, vai viņa varēs atbraukt pie manis.. viņa varēja.

Tā nu es paliku mājās un ap plkst. 9.00 man vairs nebija jautājumu, vai es dzemdēju.. es jutu, tas noteikti notiek. Biju ļoti laimīga, ka vīrs bija man līdzās.. viņš ir mans atbalsts un mana drošība, ar to vien, ka viņš ir. Procesa laikā sapratu, ka neesam iegādājušies mazajai dāmai pamperīšus un sev arī šo to esmu piemirsusi nopirkt.. tā nu vīrs rīta agrumā raitā solī vēl devās uz veikalu.. :) es paliku mājās, procesā un vēl ar diviem bērniņiem, kuri gan bija dārzā un spēlējās.. atmosfēra bija dikti patīkama.

Vīrs pārradās, vecmāte ieradās un tika pielaista vanna ar ūdeni. Sāpēs, kas sasniedz manu maksimālo sāpju slieksni, un tām sekojošajos atpūtas brīžos, es pavadīju divas stundas. Renāriņš ar māsu ik pa brītiņam atskrēja pie manis un prasīja – „nu, kur ir māsiņa?” Tas mani iepriecināja.. jā, tieši tik viegli tam vajadzētu būt.. :)

Pie izspiešanas fāzes sāpes tik tiešām ”rāva nost jumtu” (noliecu galvu visu to sieviešu priekšā, kas kādreiz ir dzemdējušas). ..un arī šoreiz apņēmības un varēšanas brīži mijās ar bailēm un pilnīgu bezspēcību.. ticība sev, baha ziedu ūdens, diafragmas elpošana un vizualizācija, kas apgūta Elpas nodarbībās, vīra un vecmātes atbalsts.. un brīnums notika.. viņa piedzima :)

Plkst.11.01 viņa ieradās.. maza, burvīga, 330 gr smaga, jauna dāma vārdā Matilde. Mīlu, ļoti, ļoti.

p.s prieks atkal rakstīt :)

2 Super!