Trešais trimestris klauvē aiz stūra, un, ja godīgi, man kļūst arvien grūtāk un grūtāk ne vien staigāt, bet arī noslāpēt spriedzi, to neganto pulsējošo satraukumu par to, ka pavisam drīz mēs tiešām, tik tiešām būsim četri. Kā mēs tiksim galā? KĀ?

Lai gan ierasti mana taktika ir vērsties pie grāmatām un uzticamiem interneta portāliem, aptaujāt savas tuvākas draudzenes (hmm, drīzāk – draudzeni) un abas mammas, šoreiz esmu mazliet apstulbusi, jo atbildes uz jautājumiem, kas interesē mani, nav atrodamas iestaigātajās taciņās.

Protams, ikkatrs bērns ir unikāls un ikkatra ģimenes situācija būtībā ir unikāla, taču par tādām tēmām kā zīdīšana vai hendlings materiālu ir tik daudz, ka var noslīgt info-jūrā un kaut ko arī sev no tā visa izzvejot. Arī par otrā bērna ienākšanu ģimenē teorētiskās līnijās man viss ir skaidrs – veltīt aci-pret-aci laiku arī vecākajam bērnam un vīram ir galvenā mantra.

Tomēr, kā lai sagatavojos ne vien tam, ka visticamāk šis bērns var vēlēties pilnīgi citādu dienas režīmu, vai, piemēram, zīdīšanu pēc pieprasījuma, co-sleeping vai citas man mazāk pazīstamas/ierastas/patīkamas lietas, kam man arī morāli jānobriest, bet arī citādi pilnībā nojaukt to ieeļļoto, labi funkcionējošo ģimenes ikdienas rutīnas mašīnu?

Jā, mani uztraukumi un stress ir par pavisam ikdienišķām lietām, par ko mazliet kaunos. Taču, atceroties sevi ar pirmo bērnu – tas bija visgrūtāk sagremojamais kumoss, un ar otro bērnu šis kumoss kļūs vēl lielāks, jo nozīmīgāku uzsvaru liekot uz iepriekšējo sagatavošanos. Paš-izpausmes laika samazināšanās līdz minimumam, miega bads, fizisko un morālo spēku izsīkšana – jā, teorētiski tam cenšas sagatavoties visi, kas gaida bērnu (un tas, protams, nav iespējams), bet šo faktoru kombinācijā iejaukt vēl vienu tad jau divgadnieku – un viss matemātiskais vienādojums iegulst jaunā sarežģītības pakāpē.

Kur guldināt mazo, kur likt lielo mūsu mazajā divistabu dzīvoklī? Kur likt pārtinamo galdu – jo tas ir tieši atkarīgs no guļvietu izkārtojuma istabās? Kā nolikt gulēt lielo brāli pusdienslaika miedziņā, ja mazā pīcka būs augšā? Kā fiziski izkļūt ar diviem bērniem ziemā laukā pastaigā no dzīvokļa piektajā stāvā? Un kā tikt atpakaļ? Kā apvienot lielā bērna vēlmi pavadīt dienu praktiski visu laiku ārā, ja pati vismaz mēnesi nevarēšu viņu pa dienu izvest pastaigāt ķeizargrieziena operācijas dēļ? Kā nesajukt prātā?

Šis ir tikai niecīgs ieskats plūstošajā jautājumu akacī, kurā neļauju sevi pašai ievilkt, jo saprotu – visticamāk atbilde radīsies praksē. Pirmais bērns mani mācīja nobīdīt malā savu ego un perfekcionismu, redzēsim, ko nesīs otrais bērns.

Vienu gan zinu droši. Kad draudzene man jautāja, vai nav bail, ka nespēšu otro bērnu iemīlēt tāpat kā pirmo, es pasmējos. Man mīlestība nāk pakāpeniski. Savu vecāku ar katru dienu mīlu arvien vairāk – nesalīdzināmi vairāk nekā tad, kad pirmoreiz saņēmu viņu savās rokās. Mīlestība ir elastīga un plūstoša, tai nav robežas, tā pielāgojas mīlāmo skaitam ģeometriskā progresijā. Vismaz par to es esmu droša.

1 Super!