Ilgu laiku – gan vēl kā bezbērnu cilvēks, gan kā svaigizcepta mamma – no visas sirds bijos un baidījos no spēļlaukumiem. Manā prātā stereotipu veidolā dzīvoja dažnedažādas ainiņas par kadriem un potenciālām situācijām, kas nenoliedzami ar mani un mazpuiku atgadīsies šajā boksa ringā tfu tfu bērniem paredzētajā izklaides un drošo aktivitāšu laukumiņā. Man ir gadu ilga pieredze un – jā, ir tieši tik traki, kā es to iztēlojos.

Bērni

Kā mamma ar mazu, mini mini pieredzi un apviļāšanos dažādu bērnu un vecāku sabiedrībā esmu šķīstījusi sevi no nevēlamiem pieņēmumiem un aizspriedumiem par bērniem – tik tiešām ir dažādi temperamenti, kas nemaz nenozīmē, ka bērns ir izlutināts, ir dažādi garastāvokļi, izsalkuma un noguruma pakāpes, kas bīstamā Molotova kokteilī iegrieztas un gatavas sprāgt spēļlaukuma centrā. Nudien nav sliktu bērnu, ir tikai dažādas situācijas.

Mans puikāns katru dienu pieņem citādu lomu – te kļūst intravertāks un klusi savā nodabā spēlējas ar savām mantiņām, te vēlas kompāniju un pieklājīgi, neuzstājīgi met ar aci citiem bērniem. Mēs uz spēļlaukumu dažreiz paņemam līdzi kādu mantu, dažreiz ne. Puikam ir vienalga šobrīd – viņš var spēlēties arī ar kokiem vai apšaubāma izskata akmentiņiem (es tiešām ceru, ka tās nebija kaķa atstātas lodītes).

Vairums bērnu uzvedas līdzīgi, tomēr laiku pa laikam ir, protams, neciešami ekscesi ar mantu raušanām no rokām ārā un skaļu kliegšanu. Nezinu, vai tas ir pareizi, bet es uzskatu, ka gadījumā, ja manam bērnam kāds plēš no rokām viņa mantu, ir pieklājīgi un savaldīgi jāiejaucas. Mans puika gan līdz šim nevienam neko nav mēģinājis atņemt, bet es plānoju neļaut viņam tā uzvesties, ja kas tāds gadīsies. Un arī citas mammas es mīļi lūdzu – māciet saviem bērniem spēlēties godīgi un cieņpilni, kā gan citādi viņi to apgūs?

Mammas

Izrādās, ar bērniem tikt galā nav nemaz tik grūti. Es atbildu kā pieaugušajam, ja kāds mazcilvēks man ko taujā, es pateicos par izceptu smilšu omleti, taču neļauju sev virsū sviest smiltis. Dažubrīd grūtāk tikt galā ir ar pieaugušajiem – pārsvarā mammām.

Arī es grēkoju un kādreiz ielūkojos e-pastā vai soctīklos – ja puika pats sevi labi izklaidē un nav nepieciešamības iejaukties – taču, protams, ir sievietes, pat vecmāmiņas, kam viedtālrunis ir pieaudzis rokai vai ausij. Nav mana daļa, lai dzīvo. Līdz mirklim, kad prātā iedarbojas signalizācija #NavSvešuBērnu un kāds knēvelis ir jāglābj, piemēram, no krišanas pa kāpnēm vai kā tamlīdzīgi. Ne velti ir vesela Don’t Text While Parenting kustība – citu mammu klātbūtne negarantē tev aukles par velti, uzmani savu sīci!

No otras puses, es ļoti novērtēju intraverto atmosfēru spēļlaukumā. Pārsvarā visas mammas ar dažiem izņēmumiem klusi savā nodabā darbojas vai ļauj darboties savam bērnam pašam un neuzmācas ar liekiem jautājumiem vai vēlmi patērzēt. Šī mūsu nācijas iezīme man ir ļoti pa ceļam!

Citi zvēri

Tas, ko es sagaidīju spēļlaukumā – intensīvu komunikāciju ar svešiniekiem, laipošanu starp patīkamām un mazāk tīkamām sociālām situācijām – es arī saņēmu. Tas, ko es nopietni negaidīju, ir, cik bieži man nākas zvanīt pašvaldības policijai (vai draudēt to darīt). Pirmkārt, suņu īpašnieki: Rīgā ir suņu parki, jums nav nekāda attaisnojuma ļaut saviem mīluļiem rāpties un kost bērniem paredzētās atrakcijas – turklāt, kamēr bērni tās izmanto! Es biju ļoti pārsteigta par šādu personu eksistenci, bet jā – ir cilvēki, kas ļauj saviem suņiem kost virves un šļūkt pa bērnu slidkalniņiem, kamēr tajos ir bērni. Not cool.

Otrkārt, bezpajumtnieki – es pat vairs neesmu pārsteigta, kad aizdodamies no rīta ap 10iem uz centra spēļlaukumu, un tā vidū krāc sadzēries vīrietis. Mazliet pretīgi paliek, mazliet neomulīgi, kad saproti, ka esi viena pati ar bērnu, kamēr tālāk uz soliņa sēž vēl 4 sadzērušies, publiskā vietā urinējoši bezpajumtnieki. Es vienmēr saucu pašvaldības policiju, dažreiz viņi dara ko lietas labā. Dažreiz čiks vien paliek.

 

Jebkurā gadījumā – ikkatrai jaunai mammai vai tētim – es iesaku doties un ar pilnu krūti tvert Rīgas spēļlaukumu burvību. Tāda ir mūsu pilsēta, un mazcilvēkam ir jāmācās aprast ar to. Puikam dikti patīk – man nākas norīt savu intravertumu un uzlikt smaidu, bet ir vērts, ir vērts!

0 Super!