"savam vīram uz darbu nedrīkstēju zvanīt. pat kā grūtniece ne."

"vīrs nekad netaisa ēst. pat tagad ne. kāpēc gan?"

"vīrs nekad mūžā nav mainījis autiņus."

"viņš nemāk pieskatīt bērnus."

Ja bērnkopība man ko iemācījusi, tad pilnīgi noteikti vienu – nedot padomus un nejaukties svešās lietās, ja mans viedoklis nav lūgts. Arī tad es piešķiebju galvu sāniski, nopētu adresātu no galvas līdz kājām un brīdinu – tā ir tikai un vienīgi mana pieredze, es savu info smeļos grāmatās un klausu konkrētus, manuprāt, uzticamus mediķus, bet TU dari tā, kā TEV šķiet labāk. Man nudien riebjas, ja man uzbāžas ar padomiem un komentāriem – to mani vecāki bija novērojuši kā iezīmi jau bērnībā. Pati, pati, pati!

Bet, protams, visus, pat bijušos baptistu bīskapus kādreiz velns parausta. Es arī noraujos un aizraujos, ja, manuprāt, kāds dara ko galēji nepareizu, un visticamāk šis cilvēks nav laimīgs saņemt kritiku. Taču, jo vecāks kļūsti, jo šķietami ievērojamāka kļūst tava pieredze, un jo šķietami vairāk tev reāli vienalga, ko par tevi domā citi cilvēki, jo biežāk un vaļīgāk tu atļaujies savas domu pērles dāļāt nabaga rukšiem, kas tās nespēj novērtēt.

Manuprāt, interesants fenomens ir vecāka gadagājuma (50+) sieviešu vēlme iejaukties pat dažreiz pilnīgi svešu jauno mammu un bērnu dzīvēs. Vai nu uz ielas kāda man visžēlīgi norāda, ka mans puika pietiekami aktīvi nestaigā un akdievs akdievs kas nu no viņa sanāks. Vai arī, pēc 10 minūšu blenšanas bērna virzienā, totāli padarot mani neomulīgu, paprasīt, vai puikam kaut kas kait un kāpēc viņš viņai neuzsmaida.

Laiki mainās, bērni mainās un bērnkopības tendences mainās, medicīna galopē uz priekšu, un zinātne atspēko dažnedažādus mītus un tautas gudrības, tādēļ no svešu cilvēku padomiem es atsakos. Arvien biežāk es atsakos arī no pazīstamu, pat tuvu vecāka gadagājuma sieviešu padomiem, jo tie nav vērtīgi, bet potenciāli pat kaitīgi. Mēnesi vecam bērnam es nedošu tējiņu naktī, lai atradinātu no piena. Es knupja vietā nedošu sūkāt rupjmaizi, kas piesieta pie kājas īkšķa īsā saitītē. Un es pavisam noteikti viengadniekam nedošu kompotu dzīvu, svaigu ābolu vietā.

Ar svešiem tikt galā arvien labāk iemanos, taču grūtāk un grūtāk paliek ar savējiem – jo, lai neaizvainotu un netraumētu diplomātiskās attiecības, man ir jāsavaldās, jānorij krupju krupji, kas grūtnieces hormoniem ir izaicinājums. Savādi man šķiet, ka, iepazīstot mani tuvāk, radugabali tik un tā pilnībā nenolasa, ka mani viņu sniegtie padomi atstāj labākajā gadījumā vienaldzīgu, sliktākajā – liek nosarkt, valdot dusmas.

Izcils piemērs ir dažādas frāzes, ko esmu dzirdējusi no vienas tuvas sievietes, pasīvi agresīvi komentējot manu laulību un attiecības ar vīru (skat. bloga ievadu) – par to, kā es viņam uzveļot par daudz mājas darbu, par to, kā iesaistu bērnaudzināšanā, par to, kā pati netieku galā ar pilnīgi pilnīgi absolūti visu, par to, kā viņa viena pati visu iedzīvi iznesusi uz saviem varenajiem padomju sievietes-dievietes pleciem.

Bet es tikai valdos un valdos, un valdos, un cenšos neuzsprāgt tūkstošiem gabaliņos. Jautājums tikai viens – kādēļ tikai man ir jāvaldās? Vai iespēju nesavaldīties arī ir jānopelna ar gadiem?

 

0 Super!