Kad tavs bērns liegi šņākuļo gultiņā nakti pēc naktis, tu atļaujies pasapņot un (bieži vien aplami) pieņemt, ka jā, man ir labs gulētājs, lai gan tavam dižajam gulētājam ir vien pāris nedēļas. Kad tavs bērns rotaļlaukumā sirsnīgi, mātes Terēzes labākajās tradīcijās dalās ar savām mantām un neceļ brēku, kad kāroto neiegūst, tu atkal ļaujies sapņa vilinājumam un ceri, ka jā, mans bērns ir labi audzināts.

Toties, kad tavs bērns izspēlē jelly-legs (kā man šo stiķi tīk saukāt – jeb gumijas-kājeles, ja vēlamies latviskot) publiskā vietā, atsakoties spert kaut soli tālāk un ēteriski saplūstot ar asfalta putekļiem, tad tu, sevi žēlojot, klusi nosaki – nu tas laikam ir divgadnieku/trīsgadnieku/četrgadnieku/četrdesmitgadnieku krīzes periods, tas jau tikai posms. Kad mājās atkal un atkal tu tiec ignorēta un elektrības vadi jau sapinušies sīkajos, neklausīgajos pirkstos, kad saulesbrillēm kāds pārbrauc ar traktoru, kad dabū pļauku pa seju – tad un ikkatru reizi, kad scenārijs netiek izspēlēts tev labvēlīgā gaismā, tas taču tikai posms, tas taču tikai vecuma posms ir tava iemīļotākā mantra.

Iespējams, kļūdos, taču, manuprāt, ne es vienīgā sevi mānu, ka ikkatra labā iezīme uzreiz tiek izcakināta par raksturu, taču ikkatra sliktā – norakstīta uz vecuma periodu, posmu vai citiem varbūt pat ārējiem ietekmes faktoriem. Mēs tik izmisīgi gribam redzēt savu mazo spoguli, savu mini-me par pasaules šķīstuma iemiesojumu, ka grūti pieņemt, ka rozēm ir ērkšķi. Vismaz man.

Kad jautāju vīram, pedagogam, par to – kad tad īsti veidojas raksturs? Kad tiešām var teikt – tas ir raksturs, tas nemainīsies, tas ir iezīmogots tev/viņam pasē? Viņš pasmīnēja un atbildēja – paskaties uz sevi – tas ir raksturs vai vecumposms? Ha.

Literatūrā par bērnkopību vienmēr tiek izcelti maģiskie pirmie trīs gadi, svētās 1000 pirmās dienas: ko ieliksi bērnam šajā laikā, kā ēdināsi viņu, kādu piemēru rādīsi, kā palīdzēsi viņam izzināt pasauli – tāds viņš arī būs. Kaut es nebūtu zinājusi par šo nolādēto skaitli!

No vienas puses, es pilnībā piekrītu – līdz trīs gadiem mums priekšā ir dzīvais māls, sūklis, kas absorbē zināšanas, gan vērtības, gan samazgas. No otras puses, gluži kā pieaugušie 21. gadsimtā sevi turpina veidot un meklēt no jauna, manuprāt, vienmēr pastāv iespēja ko vērst par labu (vai ļaunu, protams).

Es, šķiet, turpināšu sevi barot ar baltajiem meliem un puiku audzināt, audzināt un vēlreiz audzināt, un nepadoties. Jā, manam puikānam gan jau pat šobrīd ir izveidojušās raksturiezīmes, gan pozitīvas, gan mazāk pozitīvas, gan jau daļa no niķiem un stūrgalvības ir tik tiešām tēta (vai mans) spīts un cīņasspars (kas būtībā jau nekas slikts nav), bet es no visas sirds ticu, ka viņš izaugs par labāku cilvēku nekā es.

0 Super!