Šādu jautājumu es uzdevu sev dienā, kad nelielu iesnu dēļ es izlēmu nevest mazo princesīti pie aukles.. ja jau palieku mājās ar vienu mazo, varbūt iedot brīvdienu arī otram un pavadīt dienu ar abiem čūbīšiem? :)

Kādu laiciņu atpakaļ šāda prakse (ka dienā, kad izvēlos iedot brīvdienu vienam no mazajiem, es to izvēlos iedot arī otram) man ļoti derēja, jo mazie savā starpā tīri labi saprotās, labprāt spēlējās un šķiet, ka viņiem ir interesanti vienam ar otru. Man atliek vairāk laika savām nodarbēm un beigu beigās visi ir laimīgi.

Šobrīd situāciju ir nedaudz mainījusies. Lai gan mazie tāpat tīri labi saprotās, esmu novērojusi, ka lielajam brālim patīk izkomandēt (visai mīļi, bet tomēr izkomandēt) mazo māsiņu, kā rezultātā vienā brīdī mazā princesīte ir dikti nogurusi, abi sāk kašķēties un tad man ir divtik vairāk jāpievēršas abiem brīnumiņiem, lai mājās būtu mierīga atmosfēra.

Viens ir tas, ka man ne visai patīk divtik viņiem pievērsties.. otrs ir tas, ka es sāku saprast, ka mazajai princesītei šāda komunikācija ar brāli paliek par grūtu un man kā mammai kaut kas būtu jādara lietas labā.. tikai kas?

Tā nu dienā, kad mazajai bija piemetušās nelielās iesniņas un es nolēmu palikt ar viņu mājās, lielo brāli Renāriņu mēs kopīgi aizvedām uz dārziņu, tā teikt brīvdienu otram es izlēmu šoreiz nepiešķirt :)

Es biju pārsteigta, cik mierpilnu dienu es piedzīvoju ar savu mazo princesīti. Viņai šķiet absolūti nepietrūka lielais brālis, kas spēlētos kopā ar viņu.. mazā labprāt viena pati kādu stundu/pusotru nospēlējās savā istabā.. viņa nesauca kompānijā arī mani.

Mēs pagulējām brīnišķīgu diendusu, abas iemigām viegli (man nebija vairākkārtīgi jāuzrunā mazā princesīte, lai viņa dotos gulēt; kā ieliku gultiņā, tā pēc brītiņa mazā jau saldi čučēja). Es arī izmantoju klusuma brīdi un devos saldā dienas miedziņā.

Pēc diendusas abas paēdām – arī pie galda viss noritēja ļoti klusi un mierīgi. Ja mājās ir abi divi, gan Renāriņš, gan Patrīcija, tad ēšana parasti ir process, kurā es uzrunāju mazos.. jo viņi mēdz pārlieku sirsnīgi smieties, ēst vai izdomāt darīt ko citu pie galda. Šoreiz, kad mazā pie galda ēda tikai ar mani, ”normāla” ēšana bija jūtama visā virtuvē :)

Tas pats attiecās arī uz ārā iešanu. Man par brīnumu pastaiga ar mazo bija neierasti baudpilna. Mēs abas gājām teju vienā ritmā visu pastaigu. Ja es atstāju mājās abus bērniņus un eju pastaigāties ar viņiem, tad tas izskatās tā, ka Renāriņš ir aizskrējis vai aizbraucis (ja ir ar riteni) krietnu gabalu uz priekšu un mazā princesīte skrien līdzi cenšoties viņu panākt.. es savukārt cenšos nekrist panikā par iespējamām ceļā sastopamajām automašīnām un par mierpilnu un baudpilnu pastaigu es to nenosauktu.

Iespējams tā bija vienkārši sakritība un citas kopā pavadītās dienas ar Patrīciju vien varētu nebūt tik brīnišķīgas, taču šobrīd man nākas secināt, ka dodot brīvdienu vienam mazajam, otram es tāpēc automātiski brīvdienu vairs nedošu. Varbūt labāk pavadīt dienu kopā ar vienu un tad citu dienu kopā ar otru.. tās gan ir divas manas dienas, bet šķiet, ka ieguvums šoreiz varētu būt vērtīgāks :)

0 Super!