Pavisam oficiāli, pēc visiem datumiem esmu pārkāpusi pāri slieksnim un esmu pusceļā līdz mazuļa sagaidīšanai. Ja pavisam godīgi, tad es nesaprotu KĀ. Nu pa kuru laiku!? Jau pirms kāda laika savā blogā rakstīju par to, cik ļoti man jau šobrīd žēl ir sava otrā bērna, tad šobrīd šis saraksts ar iemesliem ir kļuvis vēl garāks un nožēlojamāks.

Ieraksti dienasgrāmatā

Ar pirmo bērnu es tiešām uzcītīgi katru dienu (vai vismaz apkopojumus ik pēc pāris dienām) dokumentēju īpašā kladē. Tas nekas, ka ieraksti apsīka pēc bērna piedzimšanas, vismaz grūtniecības svarīgākie mirkļi kaut kur ir piefiksēti. Ar otro bērnu šajā kladē ir tieši 2 ieraksti. 2. 20 nedēļās 2 ieraksti. Nožēlojami. Vēl neesmu pat paspējusi piefiksēt, ka jau kopš 16.nedēļas arvien izteiktāk jūtu viņa draudzīgos sveicienus – kauns!

Analīzes un pārbaudes

Ar pirmo bērnu analīžu bija daudz un bieži. USG kopumā man tika veikts vismaz 5, ja ne sešas reizes, lai rūpīgi uzmanītu grūtniecību, vadoties pēc manas pirmās ļoti skumjās pieredzes. Austris auga labi, man problēmu paldiesdievam nebija, tomēr ap šo laiku es jau skaidri zināju, ko kad kā gaidu un kas man jādara, kādi vitamīni jādzer. Šobrīd man ir bijusi 1 USG, nākamnedēļ ir plānota otrā un man nav ne mazākās nojausmas, kas notiek. Es jūtos labi, tik labi, ka pat varu drasēt uz lekcijām un prezentēt galadarbus bez satraukumiem (*pārspļauju pār kreiso plecu drošības labad*). Man tik ļoti gribētos ko vairāk zināt par savu mazo kunkuli vēderā, bet laikam paldiesdievam nav iemesla viņu diži traucēt un pētīt, un iejaukties.

Piebremzēšana

Jau iepriekš, aprakstot pirmo trimestri un otrā trimestra sākumu, rakstīju, ka grūtības pakāpe aug un, salīdzinājumā ar pirmo bērnu, šim netiek tā apgarotā, laimīgā grūtniece, kas spēj apstāties un nomierināties, kas spēj apskaidroti padomāt par gaidāmo bērniņu un pafantazēt gaišas, ēteriskas domas par idillisko nākotni. Nē, šoreiz – būtībā pirmā bērna dēļ – man ir daudz iemeslu dusmoties, aizkaitināties un nomierināties nemaz tik viegli nav. Man vēl joprojām nākas manu teorētiski skaliņu, bet faktiski gandrīz 11kg smago puiku nest uz 5. stāvu, jo, lai gan viņš absolūti spēj uzkāpt līdz dzīvoklim, kāpnes ir garlaicīgas un man nav pacietības viņu pierunāt kāpt. Daudz biežāk un negantāk strīdamies arī ar vīru, jo let’s face it – viņam kā skolotājam gada noslēgums nav viegls, arī man ir darbs un lekcijas, un mājasdarbi, un visi esam mazliet uzvilkti. Varbūt kaut kad vasarā sanāks atpūsties...

 

Tad nu tā – piedod man, mans otrais bērns, jo jau grūtniecības laikā es nevaru tev pievērst to nedalīto uzmanību, ko pievērsu tavam brālim, un piedod, jo neesmu mierīga un apgarota, piedod, jo esmu mazliet nogurusi. Mēs tāpat tevi mīlam un ļoti, ļoti gaidām!

1 Super!