• -        Ko jūs man gribat te iestāstīt? Tie taču ir slima suņa murgi.
  • -        Tomēr, pasniedzēj, šādi problēmu apraksta Jūsu minētais pētnieks Jūsu ieteiktajā mācību literatūrā.
  • -        Neko nezinu. Kāpēc veselības ministrija nesadarbojas ar šīs kampaņas veidotājiem?
  • -        To diemžēl es nezinu. Man atbildēja, ka tā ir konfidenciāla informācija.
  • -        Slima suņa murgi.

Šobrīd ir asas diskusijas par izglītības reformu, kas paldiesdievam skars ne tikai skolas, bet arī augstskolas. Atgriežoties universitātē un redzot reālo situāciju – ka vēl darbs tiek dots pensijas vecuma pasniedzējiem (pasniedzējam), kas nespēj un negrib iet līdzi laikam – šīs paredzamās pārmaiņas iedveš neapdzēšamu prieka liesmu. 6 gadus es vairījos no maģistrantūras, tādēļ, ka pēc Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas absolvēšanas – kurā pat mazam skolnieciņam skolotājs velta kripatu cieņas – šoks par saņemto attieksmi bakalaura laikos no konkrēta pasniedzēja bija nenorijams krupis.

Nu es esmu atpakaļ, rit otrais semestris, ir iesākts kurss pie šī pasniedzēja, kas sabojāja man vēlmi mācīties, un es saprotu, ka pat pret maģistrantūras studentiem viņš izturas ar identisku necieņu, pat ņirgāšanos, kas robežojas ar pazemošanu – pret studentiem, kas vairs nav mazi, iebiedējami bērni, bet gan pieaugušas sievietes un vīrietis ar pilnas slodzes darbu.

Šis konkrētais gadījums iedveš manī pārliecību, ka ir skolotāji, ir pasniedzēji, kuru vienīgā motivācija būt mācībspēkam ir varas demonstrācija, iespēja būt nosacīti pārākam pār kādu. Tie ir skolotāji, kas noniecina bērna domrakstu, tikai tādēļ, ka tas nesakrīt ar mainstream viedokli. Ir pasniedzēji, kas – par spīti tam, ka paši nonāk pretrunās – nepieļauj diskusiju (lai gan, piemēram, manis izvēlētajā sociālo zinātņu nozarē nepastāv viena vienīga atbilde, bet ir teoriju okeāns, no kā izvēlēties), kas lekcijās izceļas ar izcili noniecinošu attieksmi, aizmirsdami, ka students ir tiesīgs aizstāvēt savu viedokli, tiesīgs argumentēt.

Kādēļ mani šokē šāda attieksme? Retrospektīvi vērojot savas mācību gaitas skolā, augstskolā, saprotu, ka, maza būdama, no vienas puses, par laimi nebiju sastapusies ar tik graujošu attieksmi, un, no otras puses, esmu pieļāvusi tādu – jo skolotājam runāt pretī nav ļauts. Tomēr manā prātā argumentēt ar konkrētiem faktiem un teoriju ar pasniedzēju būtu normāli.

Jaunā izglītības sistēma un jaunākās tendences bērnu audzināšanā runā par cieņu pret skolēnu – vismaz es tā to interpretēju. Es esmu diezgan stingrs vecāks un es esmu arī kādreiz dusmu karstumā norāvusies no ķēdes, tomēr es cienu savu bērnu un vienlaikus domāju par veselīgu disciplīnu. Arī maziņu, kašķīgu 1 gadu un astoņus mēnešus vecu razbainieku ir jāciena. Cilvēks ir pelnījis cieņpilnu attieksmi – un, jā, cieņa ir jānopelna, bet pastāv kaut kāds basic cieņas līmenis, kuru piešķir ikvienai dzīvai būtnei, ikvienam cilvēkam, lai cik pārāks tu justos pār to.

Padomju laiki ir atstājuši neizdzēšamas pēdas latviešu apziņā, ar ko cīnāmies un cīnīsimies ilgi. Vēlme izrādīt savu varu, dominēt, ar varu piespiest ko darīt – tā bija padomju varas orgānu ikdiena. Tā bija norma. Taču laiki mainās, mēs mācāmies un augam. Kamēr sistēma mainās lēnām (taču mainās), sāksim ar sevi – cienīsim savus bērnus, lai viņi neizaugtu par tādiem morāliem deģenātiem, kas vēlas despotiski valdīt pār citiem, atriebjot sev bērnībā pāri nodarīto.

0 Super!