Vai es protu atpūsties? Nesen atkārtoti uzdevu sev šo jautājumu.. un sapratu, ka kopš bērnu piedzimšanas šis burvīgais vārds man “pieklibo“. Nav tā, ka es neizbaudu savus atpūtas brīžus, gluži vienkārši es tiem apzināti neveltu tik daudz laika, cik īstenībā gribētos.. kā tā?

Kā tas nākas, ka lieta, kas man dikti patīk, ir tik tiešām svarīga un “bateriju“ uzlādējoša tiek atstāta novārtā jeb darāmo lietiņu saraksta beigās? Man par izbrīnu atbilde uz šo jautājumu atnāca visai ātri un diezgan skaidri. Esmu radījusi sev dzīves ritmu, kurā jūtos daudz maz komfortabli. Dzīves ritmu, kurā abi mazie ir veseli, māja principā tīra, pati sakopta un vīrs apmierināts. Uzskaitītās lietiņas ir tās, kas man ir svarīgas, tās notur mani līdzsvarā. Tās ir mazas uzvaras katru dienu, nemitīgs darbiņš un tam sekojoši panākuma augļi.

Taču atpūta? Veseli bērni un šķiet arī pārējās uzskaitītās lietiņas, protams, ir svarīgs priekšnoteikums atpūtai un principā savu darbiņu šajā ziņā (veselajos bērnos un tīrajā mājā..), kas saistās ar ēst gatavošanu, meditācijas lasīšanu, emociju līdzsvarošanu... mājas un sevis pucēšanu es arī varētu pieskaitīt pie sava veida atpūtas, jo man patīk to darīt.. taču šoreiz es runāju par citu atpūtu. 

Par atpūtu, kad sēžu zālītē, aizveru acis un jūtu vēja plūsmas savos matos, dzirdu putnu čaloņu un šķiet pilnībā “atslēdzos“ uz brītiņu. Mirklis pilnīga miera, kad pasaule apstājas un prātā nav pilnīgi nevienas domas vai darāmo lietiņa saraksta turpinājums.

Ja lielais brālis ir dārziņā un mazā princesīte pie aukles, tad šādus atpūtas mirkļus “noķert“ ir krietni vieglāk.. vēl gan arī jācer, ka šādos brīžos ārā ir labs laiks :) ..bet ja abi mazie ir mājās kopā ar mani, jo ir brīvdienas, vai arī kā šobrīd ir sanācis – garās brīvdienas (30.aprīlis/1.maijs bērniem arī brīvs), tad šādi atpūtas mirkļi nereti arī izpaliek.

.. un tad mana māmiņas un sievietes būtība “sadumpojas“, kā tā var būt? Es taču dzīvoju ar bērniem, nevis bērnu dēļ. Man ir jāspēj radīt šādi mirkļi arī kopā ar viņiem, pat ja šķiet, ka tas nav iespējams.. ir jāiemācās dzīvot tajos dzīves apstākļos kādi ir doti, citādi tā dzīve “paies garām“.. tā šķiet tie “gudrie“ runā un taisnība droši vien viņiem ir.

Tā nu mūsu kopīgajā brīvdienā, kad ārā bija brīnišķīgs laiciņš, es izvēlējos doties ārā ar bērniem mājas pagalmā pagozēties saulītē. Mazie ārā ietu jebkurā gadījumā, es gluži vienkārši vispirms priekšroku dotu brokastu galda novākšanai un nelielai mājas pievākšanai, kas droši vien vainagotos ar to, ka “labais“ ārā iešanas laiks man būtu beidzies, jo mazā princesīte būtu jāliek gulēt.. un tā darāmo lietiņu saraksts no manas puses netiktu “iepauzēts“.

Man pašai šo rakstot, pilnīgi neticās, ka es priekšroku dodu mājas pievākšanai, nevis savai atpūtai – pasēdēšanai ārā uz sedziņas, bet lielākoties tā tik tiešām ir. Tas, lai māja mani “neapēstu“ vienā brīdī man ir svarīgāk par itkā tik nenozīmīgu atpūtas brīdi. Svarīgāk, jo šķiet, ka pievāktā māja man liks justies labāk.. taču ne vienmēr tā ir.

Pie nenovākta brokastu galda es sevi apstādināju un izgāju ārā. Tiku pie sava kārotā atpūtas brīža ar putnu čaloņu un vējiņu savos matos, veselu stundu es veltīju savai labsajūtai.. gulēju, sēdēju, vēroju un domās slavēju sevi. Ir reizes, kad priekšroka ir jādod atpūtai, dzīve tā teikt “nesabruka“ un laiciņš mājas pievākšanai tāpat atradās :)

Varbūt kādai māmiņai pašsaprotama lieta, bet man varoņdarbs - nolikt sevi pirmajā vietā :)

0 Super!