Pirmais gadījums: es un paziņa

  • -        Kāds Jums skaists, maigi rozā džemperis. Vai gaidāt meitiņu?
  • -        *pilnīgi apmulsusi* Es vēl nezinu.

Otrais gadījums: mans puika un nepazīstama tante. Puikam ir oranžs kombinezons.

  • -        Vai tad jums nebija puika?
  • -        Jā, šis ir Austris.
  • -        Bet kāpēc viņš ir meiteņu kombinezonā?

Trešais gadījums. Es un vīramāte.

  • -        Man liekas, ka tev būs puika, jo tu tik labi izskaties. Ar meitenēm parasti izskatās sliktāk.
  • -        Paldies, mīļi!
  • -        Vismaz arī mantas citas nevajadzēs – apģērbu varēs izmantot arī to, kas Austrim bija.
  • -        Es tāpat būtu izmantojusi to, kas Austrim bija – arī meitenei.
  • -        Kā? Bet rozā? Un kruzuļi? Un kleitas? Nē, nē, tā nevar. Puiku drēbes meitenei!

Ieejot mītiskajā vecāku pasaulē, vislielākais pārsteigums ir apkārtējo dedzīgā interese (gaidāmā) bērna dzimumā un stereotipu iemācīšanā, kas saistās ar to. Sākot no drēbēm, ko mamma valkā gaidību laikā, beidzot ar ratu krāsu un rotaļlietām – ikkatrai ikdienišķākai precei ir skaļi un skaidri jāsignalizē bērna dzimums.

Kur radusies šāda apsēstība ar nodalījumu? Vai tiešām ir tik svarīgi ieborēt bērnam Tu esi puika tu esi puika tu esi puika un Tev jāspēlējas ar mašīnām un jāģērbjas zilā krāsā, ja ņemam vērā, ka pats bērns dzimumu atšķirības nopietni sāk izjust un saprast tikai sākumskolā? Vai kāds no šiem fanātiķiem var man atbildēt, kas tieši mainīsies, ja puikam būs oranžs kombinezons un viņš izvēlēsies spēlēties ar lāci vai lelli, atdarinot mammu, kas rūpējas par bērnu, nevis traktoru vai action man?

Es ar putām uz lūpām sastrīdējos ar vīra māti un vecmāmiņu par to, ka, ja man būtu meita, es visticamāk nevilktu viņai kleitas vai svārkus, kamēr viņa nebūtu vismaz apzinīga tipinātāja vecumā, jo tās nav praktiskas. Meitenēm arī gribas kustēties, rāpot, rāpties, bet svārki un kleitas ierobežo un traucē, tie der tikai svinīgiem pasākumiem - un arī ne visiem. Kādus iznīcinošus skatienus es saņēmu! Nē, meitenes tikai kleitās!

Mans puiks nekļūs par geju tikai tādēļ, ka ļauju viņam gatavot ēst ar maniem kastroļiem vai ļauju notīrīt seju ar vates plāksnīti. Viņam nepielips homoseksualitāte arī no spēlēšanās ar lellēm vai bērnu ratiņu stumšanas. It doesn’t work that way. Tāpat arī meitenei neradīsies nekādas blaknes, ja es ģērbšu viņu pelēkā vai tumši zilā krāsā, vai biksēs.

Es ļauju bērnam būt bērnam un eksperimentēt – saprāta robežās, jo es neesmu tik brīvdomīga kā, iespējams, par sevi esmu likusi padomāt. Es ļauju puikam dzīvoties kailam un mācu ķermeņa daļu nosaukumus, es neliedzu raudāt, kaut gan cenšos iemācīt ar emocijām tikt galā (protams, ka tas ir ilgstošs process). Manam puikam dikti interesē smagās mašīnas un moča trokšņi, bet tikpat labi viņš var arī dot man bučas un mīļot savu rotaļu ezi, to aijāt un likt čučēt.

Kāda ir jūsu pieredze ar apkārtējiem un fokusēšanos uz to, vai un kā bērns atbilst kaut kādam dzimuma stereotipam?

1 Super!