Brīdī, kad Renāriņš tika pie vējbakām, es nedaudz satraucos par to, kā būs tik ilgu laika periodu pavadīt mājās ar diviem bērniņiem.. kā jutīšos es, kā mazie sapratīsies un kā mēs pavadīsim kopā laiku? Vai tās būs ”mokošas” un ”smagas” dienas vai arī būs labi un pat brīnišķīgi?

Protams bija dienas, kuras varēja būt jaukākas, taču kopumā veseļošanās periods izrādījās tīri patīkams. Šobrīd, kad Renāriņš jau otro dienu ir dārziņā, es secinu, ka šis kopīgi pavadītais laiks mums nāca par labu, jo īpaši par labu tas nāca lielā brāļa Renāriņa un mazās māsas Patrīcijas attiecībām.

Abi divi ir sākuši labāk saprasties, vairāk izprot viens otra žestus, vārdus un mīmikas. Mājās būšanas periodā abi mazie kopā pavadīja krietni vairāk laika, spēlējās kā mājās, tā dārzā. Kopīgas ēdienreizes un ikdienas notikumu piedzīvošana, arī nedarbiņu darīšana kopā abiem tīri labi patika.

Izdomu pasaule abiem diviem strādā lieliski, viņi ir gana radoši un atjautīgi jau katrs par sevi, taču kopā esot tur ārā nāk īstas ”bombas” :) ..un ar vienu no tām es gribētu padalīties.

Iesākās viss ar to, ka vienu dienu es ar abiem bērniņiem aizbraucu ciemos pie māmiņas. Kamēr es ar māmiņu virtuvē runājos, tikmēr mazie bērnistabā spēlējās. Kad aizgāju abus apraudzīt, konstatēju, ka viņi ir ielīduši manas mazās māsiņas gultā, kura atrodas otrajā stāvā (tā ir divstāvu gulta, kur pirmajā stāvā ir skapis un galds, bet otrajā pati gulta). Šajā gultā iekāpt ir viegli, jo uz otro stāvu ved pakāpienveida trepes.

Pēc šī apciemojuma mēs devāmies mājās. Pārrodoties mazie novilka āra drēbes un devās uz istabu spēlēties, es savukārt virtuvē sāku gatavot vakariņas. Pēc mirkļa es apjautu, ka skaņas no bērnistabas ir citādākas kā parasti, tādas pieklusētākas un mierīgākas.. es ziņkārīgi devos turp, lai palūkotos, ko tad viņi dara..

..un ieraudzīju ko tādu, kam sākumā bija grūti noticēt. Abi mazie bija ielīduši lielā brāļa gultā, kas arī atrodas divtāvu gultas otrajā stāvā. Tikai šeit ir maza nianse, uz otro stāvu ved nevis pakāpienveida trepes, bet gan citāda veida trepes (nezinu kā tādas sauc, taču bildē tās var redzēt). Pa šīm trepēm mazā princese uzkāpt uz otro stāvu nevar un īsti nekad nav arī mēģinājusi to darīt, taču abi divi kopā viņi to paveica.

Lūk, īsta māsas un brāļa ”sadarbība”, kas vainagojas ar nudien radošām idejām. Pie gultas trepēm piestumts galds uz kura virsū uzlikts vannas istabas mazais krēsliņš. Brālis, kurš pirmais uzkāpj augšā pa šo veidojumu un, tad palīdz arī mazajai princesītei tikt augšā, pasniedzot tai abas savas rokas.

Šķiet, ka esmu ”izturīga” māmiņa, jo šo visu vēroju ar patiesu prieku un mīlestību, un pārliecību, ka mazie ir drošībā. Mani bērni ir dikti prātīgi un neskatoties uz to, ka pasākums ir visai ekstrēms, visās viņu kustībās bija vērojama zināma nosvērtība un veselīgs komandas gars. Lepojos ar viņu izdomu un spēju paveikt to, ko ir iecerējuši.

Neliels mundrums un paļaušanās no manas puses un bērnu radošums tik aug augumā :)

1 Super!