Pūk, Pūūūk, PŪK... AUSTRI! – pilnīgi bezjēdzīga elpas dzesēšana, jo mans mazais mežonēns ir jau gabalā. Vai nu pavasaris, vai jauns attīstības lēciens, vai vienkārši parādās mana vīra raksturs, bet mans puikāns ir kļuvis pilnībā nevaldāms. Arī man gribas ārā, svaigā gaisā, mežā, pie jūras, bet es vēlos baudīt rimtu pastaigu, nevis vicot bērnam pakaļ. Taču tāda nu ir mana ikdiena – grūtniecība ar salīdzinoši mazu bērnu.

Ar draudzeni un viņas bez-piecām-minūtēm-astoņmēnešnieku aizdodamies uz Ziedoņdārzu, kas sen nebija apmeklēts. Ja neņem vērā putekļainās un noplukušās Čaka ielas tuvumu, šis parks ir patiesa miera osta – dažādas atrakcijas dažādiem vecuma posmiem. Tuvāk Sparģeļu ielai stūrītī iespiests gandrīz norobežots mazmazmazo bērnu laukumiņš, kur pārsvarā sastopami nesen-kā-iemācījušies-staigāt knēveļi un man-vēl-garšo-smiltis bēbji.

Iekārtojam nosacītu piknika zonu – izklājam segu, izņemam gardumus – baudīsim sauli, liegu atpūtu un sarunas. When will we ever learn? Pirmajās piecās minūtēs uz segas ir izlieta saldena pašspiesta sula un sojas mērces trauciņš. Pavasarīgās vēja brāzmas čabina un pluina eko-šmeko papīra iepakojumus, un mūsu puikas sāk uzņemt apgriezienus.

Austris paņem vagu – te jāuzkāpj pa trepēm, ne jānokāpj lejā, te jāuzkāpj zirga mugurā, te jāietenterē smilškastē pie benčikiem un nenosakāmas krāsas smiltīm. Labi, no smilškastes tu ārā netiksi, rūķi, es atkāpjos ierakumos. Tikmēr manai draudzenei ir pilnas rokas ar savu sīci – rāpulis vienā rokā ir pakampis paštaisīto gurķa sušī un spiež tā saturu caur pirkstiem, paralēli maisot šo masu ar smilti un zāli. Un visu kombināciju – mutē. Kamēr novēroju šo haosu un pārmiju pāris vārdus ar draudzeni par mūsu kopīgo projektu, mans puiks ir gabalā. Labi, ka viss tālu pārskatāms un nekur diži noklīdis viņš nav. Akmansdievs ir sācies laiks, kad viņu ir jāpatur acīs VISU LAIKU.

Ar draudzeni nolemjam samainīties bērniem, lai varu mazliet atvilkt elpu. Jā. Atvilkt elpu. Kamēr viņa jautrā riksī spēlē ķērājus ar manu pusotrgadnieku, es cenšos atcerēties, ko es darīju ar mazu puiku pirms gada – kā pie velna viņš tik ātri spēj parāpot uz priekšu? Pa kuru laiku viņš sarijies zemi? Man taču viņš ir ACU PRIEKŠĀ.

Haosā, bez gandrīz neviena sakarīgi pārmīta vārda ir pagājusi pusotra stunda. Mans dēls sāk stumdīt ratus un lūdz to iecelt. Izrādās, tomēr pienāk mirklis, kad spēļlaukuma ir gana, spēļu ir gana un gribas mājās. Arī mazākais kustonītis ir noguris. Sapakojam mantas un rūcošiem vēderiem, bet patiesi laimīgām sejām visi dodamies mājup.

Kā es tikšu galā, kad man būs divi bērni?!

0 Super!