Mans mīļais četrgadnieks pirms nedēļām divām tika pie vējbakām. Marta 20tajos datumos, kad izņēmu viņu no dārziņa, pie austiņas un kakla rajonā pamanīju mazas pumpiņas, kuras devāmies atrādīt ģimenes ārstam. Slēdziens bija vējbakas un mums tika izrakstīts mājas režīms :)

Šim notikumam es biju gatava, ja tā var teikt. Šķiet, ka februāra beigās vai marta sākumā dārziņā bija pieejama informācija, ka mūsu grupiņā ir sastopamas vējbakas. Savu Renāriņu mierīgu sirdi vedu uz dārziņu, cik varēju mājās rūpējos par viņa imunitātes stiprināšanu un kā jau minēju biju gatava tam, ka vienu dienu mazais varētu pārnest mājās vējbakas.

Atmiņā mēģināju atsaukt savu vējbaku piedzīvojumu, taču neko vairāk par bildi, kurā esmu redzama ar zaļiem punktiņiem, neatcerējos :) Prieks bija par pašu faktu, ka esmu tās izslimojusi.

Kā ”kārtīga” māmiņa ierakstīju google.lv vārdu vējbakas un palasīju, ko par tām raksta citi. Sapratu, ka izpausmes veidi var atšķirties, arī slimošanas smaguma pakāpes var atšķirties. Izlasīju arī to, ka briljantzaļā šķīdums vējbakas neārstē, taču man patika doma par to, ka atzīmējot pumpiņas uz bērna ķermeņa ar šo šķīdumu var labāk novērot vējbaku attīstību, proti, vai pēc kāda laika nāk vai nenāk klāt jauni izsitumi/pumpiņas. Tā nu piedzīvoju māmiņas prieka devu šajā veseļošanās procesā un sapunktoju savu mīļo četrgadnieku zaļu, arī viņam patika :)

Lai gan vēl joprojām esam mājās, jo ģimenes ārste noteica ierasto 21 dienas veseļošanās periodu, mazais manā izpratnē bija vesels jau 5tajā dienā :) Neskatoties uz to, ka Renāriņš nav potēts, vējbakas viņš ”panesa” ļoti labi:

  1. izsitumi parādījās pirmajās divās dienās bez īpašas temperatūras, visi tika atzīmēti ar briljanzaļo šķīdumu un jauni klāt nav nākuši,
  • pumpiņa kasīšana arī nebija aktuāla. Pa kādai reizei mazais pakasījās, bet šķiet, ka vēlme nebija pārāk liela, jo pēc mana skaidrojuma, ka to darīt nevajag, jo var palikt rētiņas, viņš paklausīja un lika mierā savu ķermeni,
  • pumpiņas ātri apvilkās ar krevelītēm un mīļā četrgadnieka labsajūta bija acīmredzama – ēst gribēja, spēlēties patika, temperatūras nebija un ārā arī gribēja iet.. pamazām mazais sāka ”ēst” mani nost, jo enerģijas taču viņam daudz, bet režīms mājas..

Mans secinājums par vējbakām būtu tāds, ka pašai slimībai nav ne vainas (ja tā var teikt), imunitāti attīstoša lieta, kas vienkārši ir jāizdzīvo. Grūti šajā visā ir man kā māmiņai dienu no dienas pavadīt kopā ar savu četrgadnieku. Lai gan es viņu ļoti mīlu, man dikti patīk arī tādas lietas kā savs nedalītais laiks, mierīga tējas baudīšana un savu resursu kvalitatīva atjaunošana, ko diemžēl es īsti neesmu iemācījusies īstenot esot kopā ar viņu.

Tā lūk, piedzīvoju kārtīgu savu resursu pārbaudi un jāsecina, ka esmu krietni augusi savā māmiņas lomā, jo jūtos salīdzinoši labi un mierīgi :) Māmiņās ir spēks, lai izdodās arī tev!

0 Super!