Universitātē – rožainās, deadline-var-pagaidīt pavasara brīvdienas, darbā – Lieldienu garā nedēļas nogale; šodien atpakaļ ierindā ar mazliet bērna saburzītu apģērbu, izpūrušiem matiem un demotivētu skatienu uz darāmā darba kalnu. Whats’s the point?

Nedēļas nogalē paviesojāmies radu mājās, kurās gaida pirmo bērniņu. Topošā mamma bija pārcentusies, pagatavojot trīs dažāda veida mēli-var-norīt ēdienus, parūpējoties gan par maniem abiem izsalkušajiem vīriešiem, gan ļaudama man uzelpot. Lētais spa, nudien! Lēna, slinkās sarunās pavadīta diena, kas atstāj mani prātojot par nākotnes plāniem, par ko iepriekš diži nebiju domājusi.

Šobrīd vien kaut kur prāta fonā dun presējošie jautājumi – kur likt vēl vienu gultu, vai pirkt jaunus ratus, vai tomēr labot esošos, nodilušos, un kur KUR iegūt vietu jau tā tik šaurajos apartamentos – aktuālāks ir pavisam cits: KĀ motivēt sevi strādāt? Ja dekrētā teorētiski man jādodas jūlija vidū, taču pirms tam ir jāizņem uzkrātais atvaļinājums mana garumgarā prombūtne sākas jau jūnijā. Jūnijā. Jūnijā pēc 2 mēnešiem.  

Ko var paspēt iesākt divos mēnešos, strādājot uz pusslodzi, tas ir, divas dienas nedēļā? Pragmātiski raugoties uz situāciju – var paspēt vien nobeigt šajos piecos mēnešos iesāktos projektus. Ja manu nākotni vairs nesaistu ar konkrēto darbavietu, ir gaužām grūti ar nopietnu attieksmi vērties uz ienākošajiem darbiem, kuru izpildes termiņš ir jūnijs vai jūlijs. Vai nākamā gada pavasaris. Piemēram, šobrīd esmu iesākusi darbu ap avantūru, kuru kāds vēl vārdā nenosaukts, vēl pat darbā nepieņemts indivīds varēs mēģināt turpināt un uzturēt tad, kad mēs ģimenē, cerams, jau būsim četri.

Kur pazudusi entuziastiskā darba bite, kas ar degošām acīm un satraukumā trīcošu balsi ar zvērojošu sparu metās pie katra jauna uzdevuma, cenšoties to pabeigt pirms termiņa, pūloties to pabeigt uz atzīmi 10? Tā, šķiet, tā arī nav atguvusies no iepriekšējās grūtniecības un dekrēta atvaļinājuma. Entuziasmu krāt karjeras punktus un tēlot nenormāli konkurētspējīgo business woman nomainījusi zinātkāre pēc mācībām un garīgas izaugsmes – gan universitātē, gan mājās, pētot literatūru par bērnkopību.

Lēni un rāmi – ar lielu devu prieka un bez nevajadzīga satraukuma injekcijām, tādu dzīvi es šobrīd vēlos, tādu brīdi, zinot, ka pēc šīs grūtniecības un dekrēta, man būs nenoliedzami jāiejūdzas darbos, lai ģimene varētu iztikt. Lai piedod man vadība, lai piedod kolēģi, bet es jau esmu vasarā un, citējot Robertu Gobziņu, manis nav mājās, es jau esmu prom.

1 Super!