Rīta pastaiga – dikti nozīmīga lieta mūsmājās. Dienas daļa, kas seko pēc pamošanās un kopīgu brokastu baudīšanas; daļa, kas parasti tiek piedzīvota kājām ejot.

Šoreiz vīrs izteica priekšlikumu doties pastaigā ar riteņiem. Uz brīdi apmulsu, jo līdz šim nekad neesam devušies kopīgā svaigā gaisa baudīšanā ar riteņiem. Skaidrs, ka es ar vīru protam un varam braukt ar riteņiem, bet bērni? Renāriņš ar riteni braukt prot, taču cik ātri un cik lielu gabalu? Mazā ar riteni braukt vēl neprot un bērnu sēdeklītis, kas piestiprināts pie kāda no mūsu riteņiem, nav.

Zinu, ka man ir apbrīnojams vīrs, kurš noteikti būtu gatavs doties āra izbraucienā, mazo princesīti turot rokās, taču tas manī radīja zināmas bažas.. kā jūtīsies mazā? Un kā vīrs? Un vai tas viss tiešām varētu labi beigties?

Brīdī, kad biju saģērbusies un izgājusi ārā, ieraudzīju, ka vīrs mazo ir uzsēdinājis uz bērnu riteņa – tāda, kuram aizmugurē ir piestiprināts pagarš stienis, un, kuru aiz tā turot var stumt uz priekšu. Mazā dikti svarīga un pārlaimīga sēdēja uz šī riteņa un bija gatava braucienam :)

Šajā brīdī visas šaubas izgaisa, es sirsniņā jutu lepnumu par savu vīru, par tik izcilu priekšlikumu, kā kopīgu riteņ-pastaigu un par tik ģeniālu ideju, kā mazās princesītes uzsēdināšanu uz šī bērnu riteņa un piedevām vīra apņemšanos stumt šo riteni. Kaut kas pavisam jauns un nebijis - rīta pastaiga, kas nu bija ieguvusi jaunu ”garšu”.

Saulītes aplaimoti devāmies ceļā. Braukšanas ātrumu noteica Renāriņš. Jāatzīst, ka man bija jāiemanās braukt šādā ātrumā. Izrādās lēnām braukt un noturēt līdzsvaru ir krietni grūtāk, kā braucot ātrākā tempā :)

..un tad es paskatījos uz vīru un mazo princesīti. Patrīcija absolūtā mierā sēdēja uz bērnu riteņa un baudīja braucienu. Maza meitenīte, kas uzticējās savam tētim, uzticējās pilnībā.. tas mani tik ļoti iedvesmoja. Viņa tik brīnišķīgi parādīja to, ko nozīmē paļauties uz otru, paļauties uz vīrieti, ka viņš parūpēsies par mani brīdī, kad viņš vada procesu.

Uz brītiņu iedomājos sevi mazās vietā.. kā es varētu justies šādas braukšanas laikā un kā es reaģētu.. es varētu satraukties par braukšanas ātrumu, par pagriezienu lēzenumu, par svārstībām, kurus justu braukšanas laikā un visticamāk, ka es tās arī komentētu un labi, ja pozitīvā veidā.. nevis apmēram tā – kā tu brauc? Un ko tu dari? Uzmanīgāk, taču! :)

Mazā pricesīte neteica ne vārda, sejiņa pauda prieku un apmierinātību, nekādas šaubas vai neuzticēšanās pazīmes.. tik sievišķīgi, tik skaisti.. un vīrs līdz ar to arī, tik vīrišķīgi, tik droši, tik tā kā tam jābūt.

Vēl cita patīkama apjausma saistījās ar nobraukto ceļa garumu un to, cik ļoti izturīgs ir mans puika Renāriņš. Iedvesmojoties no mammas un tēta klātbūtnes, viņš nobrauca divtik lielāku gabalu kā parasti. Protams, bez pienācīgās īdēšanas atpakaļceļā mēs neiztikām un tomēr, viņš visu ceļa gabalu nobrauca pats un vēl pie tam pienācīgā ātrumā.

Pastaiga, kas izvērtās citāda, bagātināja šķiet mūs visus. Šaubas, prieks, smiekli un paļaušanās, uzticēšanās, grūtību pārvarēšana un laimīga kopā būšana.. tādas manas pēc-sajūtas.

0 Super!