Ikkatru bērna niķi, piemēram, nekontrolētu ēdiena mētāšanu pie galda vai kamieļa cienīgu spļaudīšanos, intuitīvi gribas norakstīt kā pārejas posmu – tas uznāk un pazudīs, tas vienkārši jāiztur. Savukārt visas pozitīvās iezīmes – paldies teikšanu, grāmatu lasīšanu vienatnē, u.tml. – momentā pieņemam par rakstura izpausmi un alkatīgi ceram, ka tas ir mūsu, vecāku, nopelns, jo esam labi audzinājuši savu atvasi.

Līdz šim gan neesmu piedzīvojusi nosacītās vilšanās par kādas slavējamas īpašības pagaišanu, taču pret katru jauno aktivitāti vai izpausmi es izturos piesardzīgi. Es puiku slavēju un daudz, taču cenšos nesapriecāties par, piemēram, jauno dziesmiņu vai īpašu grimasi. Piefiksēju, nopriecājos, saslavēju un dzīvoju tālāk. Gluži kā pazuda memme un parādījās tēts, īpašā deja pie vecmāmiņas dziedātā tūdaliņ tāgadiņ transformējās aktīvā vingrošanā pie mammas deklamētā uz augšu pacelt ķepiņas.

Un tad nāk kas tāds, par ko tu vienkārši nevari ekstāzē nelēkt gaisā un nestaigāt ar dumjas laimes apgarotu sejas izteiksmi. Pirmo pirmo reizi sastopoties un ilgāku laiku pavadot laiku ar krietni mazāku bērnu, zīdaini, puiks ņem un izturas kā lielais, gādīgais brālis. Un – vēl jo vairāk – tāpat viņš izturas arī nākamajā un aiznākamajā reizē. Protams, es šobrīd riskēju, ka tieši gaidāmajā mūsu tikšanās reizē ar draudzeni un viņas mazo rāpuli, mans dēls izturēsies neganti, bet – lepnums un laime ņem virsroku.

Tāpat kā manam vīram tēva gēns ir iekodēts viņa dziļākajā būtībā un tēvs viņš bija pat vēl bez bērna, šķiet, arī puikam ir brāļa gēns. Katrās viesībās ar bērnu līdzdalību viņš ar nerimstošu interesi vēro vienaudžu izdarības, bet reti kad iesaistās – ja nu vienīgais, lai iedotu kādu mantu vai sakārtotu nekārtības. Pēc kāda izmesta joka vai nerātnības puiks visticamāk paņems kādu neredzētāku mantu un savā nodabā sāks spēlēties. Savukārt sastopoties ar mazāku knariņu, viņš rūpīgi piedāvās konkrētas rotaļas, nedusmosies par neatsaucību, bet būs pacietīgs – un mīļš. Nu kā nu kā lai es nekūstu laukā pie šādas uzvedības, kad jau septembrī viņš tiešām būs lielais brālis?

Un, jā, es saprotu, ka ar pavisam īstu un 24/7 eksistējošu mazāku ģimenes locekli attieksme var mainīties, var parādīties greizsirdība un dusmas, bet atļaujiet man šobrīd mazliet pasapņot par idillisko, nekad gan īsti neprognozējamo nākotni!

Cita starpā – vai kāds var ieteikt kādu saistošu grāmatu par otrā bērna ienākšanu ģimenē?

0 Super!